Pura Vida Conspiracy

"We Rise Again" - ar šādu dziesmu sākas jaunais Gogol Bordello albums, un apgalvojums nemaz nav mānīgs. Jūdžīns Hucs, Sergejs Rjabcevs un viņu ceļojošo deģenerātu trupa (ceru, ka šāds apzīmējums nav aizvainojošs ne Gogol Bordello, ne Daknim un viņa kompānijai) ir atgriezušies ar veselu plejādi skaņdarbu, kuriem būtu vieta ne tikai manā, bet arī tavā šī gada atmiņā paliekošāko meldiņu izlasē. Un kas mani īpaši priecē - tuvāk gada izskaņai man būs tas prieks "Gogol Bordello" baudīt dzīvajā! No relatīvi modernajām grupām viņi droši vien manā "to do" sarakstā ieņem pirmo vietu.
Savu skanējumu Gogol Bordello šoreiz ir drusku bagātinājuši ar latiņamerikas ritiem, mazāk kā līdz šim jūtami triki ar krievisku frāžu iestarpināšanu - lielās šaibās Hucs tagad dzied tikai angliski un tas droši vien nav nekas slikts. Vairums dziesmu seko vienam un tam pašam principam - rāms akustisks ievads un tad pēc minūtes sākas čigānu trakums. Tipisks piemērs ir pirmais albuma singls "Malandrino" - viena no tām dziesmām, kuras fiziski nav iespējams klausīties sēdus.

Dziesmu tematika laika gaitā nav sevišķi mainījusies - "Gogol Bordello" joprojām apdzied imigrantus, vēsta, ka "robežas ir rētas uz planētas sejas" (nez, vai šāds apgalvojums Latvijā gūtu lielu popularitāti?). Tāpat viņi dzied par "Zaudēto nevainības pasauli", par to, ka varavīksnes otrā puse ir melnbalta, par to, ka izejas nav un visādi citādi - par tēmām, ar kurām ne obligāti ir nepieciešams identificēties, bet kuras viņi māk pasniegt tā, ka tādam personāžam kā man nav iemeslu pārstāt būt viņu fanam.
Es varbūt neietu tik tālu, lai nodēvētu šo par Bordeļa labāko albumu, bet domāju, ka koncertā tā būs pēdējā lieta, kas mani satrauks. Pie joda, tas ir Gogol Bordello, savu tīrā prāta kritiku varu atstāt kaut kur aizdurvē!
2013-08-22
8.0
comments powered by Disqus