Getting to Know the General
Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.
Neesmu drošs, ka šī ir īstā grāmata, ar kuru beigt pazīšanos ar šo rakstnieku - tādām mērķim daudz labāk atbilstu "A World of My Own" vai "The Last Word", kuras lasot nepamet sajūta, ka pats autors tās ir iecerējis kā punktu savai raibajai un neapšaubāmi interesantajai dzīvei.
Tikām "Story of an Involvement" (šīs grāmatas nosaukuma otrā daļa) pieliek punktu kādai citai, nevis sava autora dzīvei. Grāmata stāsta par Grīna pazīšanos ar Panamas ilggadīgo vadītāju ģenerāli Omāru Torrijosu, ar kuru Grīnam izveidojās kas līdzīgs draudzībai.
Grīns vispār lielu sava mūža daļu pavadīja dažādās spāniski runājošās zemēs, kur arī tapa daudzas viņa grāmatas, bet Panamai, cik var saprast, tuvāk viņa mūža nogalei sanāca negaidīti liela loma. Ja kas - par Panamas vēsturi pirms šīs grāmatas izlasīšanas es nezināju ne nieka, tik vien kā to, ka Panamā atrodas Panamas kanāls. Taču izrādās, ka tur ir bijis daudz visa kā interesanta - kaut vai tas, ka pilnīgu kontroli pār teritoriju apkārt kanālam Panama ieguva tikai pavisam nesen - 2000.gadā, atbilstoši tam, ko paredzēja vienošanās starp Panamu un ASV, kas tika noslēgta Grīna grāmatā aprakstītajā laikā - 1977.gadā un ko no Panamas puses parakstīja neviens cits kā Torrilos, bet delegācijā parakstīšanas procesā piedalījās gan Grīns, gan vēl viens 20.gadsimta literatūras dižgars - Gabriels Garsija Markess.
Stāstot par Torrilos un viņa režīmu Panamā, Grīns pilnīgi noteikti nav objektīvs - skaidrs, ka jebkurš Latīņamerikas diktatūras režīms neiztiek bez savas devas absurdas brutalitātes un tamlīdzīgi, kamēr Grīna grāmatā nekas tamlīdzīgs neparādās. Bet tas jau ir saprotams, ka par cilvēku, pret kuru tu jūti simpātijas, tu nerakstīsi sliktu. Vēl jo vairāk - ja grāmata top neilgi pēc tam, kad šis tavs draugs ir gājis bojā (iespējams - mīklainos apstākļos, bet tas nav īsti skaidrs).
Baigi aizraujoša lasāmviela šī grāmata nav - pārāk man tomēr ir sveša trīsdesmit piecus gadus veca Panamas politiskā situācija. Jā, šis tas ir noderīgs izglītojoši, varbūt varēšu kādreiz paspīdēt ar kādu bezvērtīgu faktu, bet kopumā - I&39;ve read better. Kas gan principā bija arī gaidāms - šī diezgan izteikti ir no tām grāmatām, kas var būt interesantas galvenokārt cilvēkiem, ko sauc par "completists" - proti, tādiem, kas grib, piemēram, izlasīt visas konkrētā autora grāmatas. Pārējiem tikām ir gana daudz citu Grīna grāmatu, kuras ir daudz vairāk lasīšanas vērtas.
Neesmu drošs, ka šī ir īstā grāmata, ar kuru beigt pazīšanos ar šo rakstnieku - tādām mērķim daudz labāk atbilstu "A World of My Own" vai "The Last Word", kuras lasot nepamet sajūta, ka pats autors tās ir iecerējis kā punktu savai raibajai un neapšaubāmi interesantajai dzīvei.
Tikām "Story of an Involvement" (šīs grāmatas nosaukuma otrā daļa) pieliek punktu kādai citai, nevis sava autora dzīvei. Grāmata stāsta par Grīna pazīšanos ar Panamas ilggadīgo vadītāju ģenerāli Omāru Torrijosu, ar kuru Grīnam izveidojās kas līdzīgs draudzībai.
Grīns vispār lielu sava mūža daļu pavadīja dažādās spāniski runājošās zemēs, kur arī tapa daudzas viņa grāmatas, bet Panamai, cik var saprast, tuvāk viņa mūža nogalei sanāca negaidīti liela loma. Ja kas - par Panamas vēsturi pirms šīs grāmatas izlasīšanas es nezināju ne nieka, tik vien kā to, ka Panamā atrodas Panamas kanāls. Taču izrādās, ka tur ir bijis daudz visa kā interesanta - kaut vai tas, ka pilnīgu kontroli pār teritoriju apkārt kanālam Panama ieguva tikai pavisam nesen - 2000.gadā, atbilstoši tam, ko paredzēja vienošanās starp Panamu un ASV, kas tika noslēgta Grīna grāmatā aprakstītajā laikā - 1977.gadā un ko no Panamas puses parakstīja neviens cits kā Torrilos, bet delegācijā parakstīšanas procesā piedalījās gan Grīns, gan vēl viens 20.gadsimta literatūras dižgars - Gabriels Garsija Markess.
Stāstot par Torrilos un viņa režīmu Panamā, Grīns pilnīgi noteikti nav objektīvs - skaidrs, ka jebkurš Latīņamerikas diktatūras režīms neiztiek bez savas devas absurdas brutalitātes un tamlīdzīgi, kamēr Grīna grāmatā nekas tamlīdzīgs neparādās. Bet tas jau ir saprotams, ka par cilvēku, pret kuru tu jūti simpātijas, tu nerakstīsi sliktu. Vēl jo vairāk - ja grāmata top neilgi pēc tam, kad šis tavs draugs ir gājis bojā (iespējams - mīklainos apstākļos, bet tas nav īsti skaidrs).
Baigi aizraujoša lasāmviela šī grāmata nav - pārāk man tomēr ir sveša trīsdesmit piecus gadus veca Panamas politiskā situācija. Jā, šis tas ir noderīgs izglītojoši, varbūt varēšu kādreiz paspīdēt ar kādu bezvērtīgu faktu, bet kopumā - I&39;ve read better. Kas gan principā bija arī gaidāms - šī diezgan izteikti ir no tām grāmatām, kas var būt interesantas galvenokārt cilvēkiem, ko sauc par "completists" - proti, tādiem, kas grib, piemēram, izlasīt visas konkrētā autora grāmatas. Pārējiem tikām ir gana daudz citu Grīna grāmatu, kuras ir daudz vairāk lasīšanas vērtas.
2013-03-12
comments powered by Disqus