Hana-bi

Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.

Protams, vērts atzīt, ka Kitano nav Dainis Porgants, un viņam itin veiksmīgi izdevās izkāpt no komiķa kurpēm un pievērsties nopietnākām mākslas formām. Nav gan tā, ka šajā filmā humora nemaz nebūtu, bet saukt to par komēdiju jau nu gan nevar. Bandītu aizturēšanā no četriem policistiem divi tiek ievainoti, viens iet bojā, bet ceturtais paliek bez darba, jo lielā mērā notikušais ir tieši viņa vaina. Lai varētu atļauties turpināt savas ar vēzi slimās sievas ārstēšanu, viņš aizņemas naudu no Jakudzas, kamēr viņa kādreizējais partneris ir nonācis ratiņkrēslā un domā par pašnāvību. Jautrības maz, vai ne? Taču Kitano nav tik vienkāršs čalis - nosaukt par tipisku drāmu šo filmu arī nevar. Brīžiem tā ir totāls bojeviks - ar straujām vardarbības ainām, kuras tikpat ātri sākas kā beidzas, citkārt - skumja komēdija. Kad bijušais policists pārkrāso taksometru par policijas auto un aplaupa banku, bišķi parādās vēl kāds jauns elements. Kad itin daudz laika filmā tiek veltīts paša Kitano gleznotajām abstrakcijām, tu atkal nevari teikt, ka tā ir action filma. Kitano šajā filmā iesaista plašu spektru ar stereotipiem un klišejām, bet tos sastiķē kopā tik dīvainos un neticamos veidos, ka beigās filma izrādās izcili oriģināla savas kompozīcijas dēļ - tajā nekas nenotiek gluži tā, kā būtu pieņemts un sagaidāms. Tā vien šķiet, ka varu priecāties, ka tuvākā laika kino plānos man ir vēl divas Kitano filmas no 500 filmu grāmatas - garlaicīgi nebūs!
2017-09-11
8.0
comments powered by Disqus