Hapaka grāvis 2016

2016-09-06

Daudz braukt ar laivām šogad nav sanācis - līdz šim kontā bija tik vien kā puse dienas lagūnā Jaunzēlandē un otra puse dienas Durbē ar kolēģiem. Līdz ar to itin dabiski, ka saņēmuši no Aivara un Lailas piedāvājumu izbraukt kādu loku pa Hapaka grāvi, bez ilgas domāšanas piekritām. Ar maršrutā iekļautajām vietām drusku tā kā esmu pazīstams, kā nekā pirms dažiem gadiem izbraucu teju visu laivojamo hapaknieka posmu, bet ne vienmēr jau vajag kaut ko jaunu un nepārbaudītu.

Laivas paņēmām nomā Āgenskalna līcī, piesējām pie mašīnu jumtiem un devāmies uz Bolderāju, kur bija paredzēts starts. Mazliet gan plānus koriģēja laika apstākļi, kurus tikai retais nosauktu par izcili labvēlīgiem. Laika prognoze sestdienai jau arī iepriekš nebija nekāda izcilā, taču realitāte bija tāda, ka lietus pa īstam sākās ap to laiku, kad mēs devāmies pēc laivām, un tad kādu laiku tas tikai pieņēmās spēkā. Līdz ar to galīgi ne pārsteidzošā veidā radās doma, ka vajadzētu nogaidīt lielā mākoņa pāriešanu kādā kafejnīcā. Ar Bolderājas kulināro piedāvājumu iepriekš pazīstami nebijām, tālab Marina veica kontrolzvanu Irinai, lai noskaidrotu labākās ēstuves šai Rīgas apkaimē. Saņēmām divas rekomendācijas. Pirmais pārbaudītais vairants gan izrādījās slēgts plašākai publikai, durvīs reklamējot savus servisus kā banketu un bēru mielastu vietai, bet otrajā - kafejnīcā ar nosaukumu Taverna - mēs gan iekšā tikām. Lieki teikt, ka atbilstoši vietējām tendencēm, "Tavernas" lielākajā zālē mūsu viesošanās laikā notika bēru mielasts. Par ēdiena cenas/kvalitātes attiecību nekādas sūdzības neizteikšu - Taverna šajā ziņā ir pilnīgi normāla ēstuve, nekā izcila, nekā peļama. Speciāli tās dēļ uz Bolderāju noteikti nebrauktu, bet garām braucot izsalkuma remdināšanai derīga vieta. Vistas šašliks ar piedevām nāca par piecām eironaudām, porcija normāla. Ēšanas nobeigumā Aivaram radās iespēja aprunāties ar kādām meitenēm no orientējoši Japānas (neesmu nekāds dižais tālo Austrumu meiteņu identificētājs), kuras mīklainā kārtā bija nonākušas Tavernā un vēlējās tikt pie ēdiena. Pārdevēja tikām ne vārda angliski nerunāja un tikai atkārtoja vārdu "soļanka", kas varētu likt domāt, ka lai nu ko, bet soļanku taču noteikti pazīst visā pasaulē. Ja vēl par šašliku es vēl varētu iedomāties, ka kundzei varētu būt šāda vīzija, tad globālā soļankas popularitāte mani pilnībā pārsteidza. Kā lai arī nebūtu, pateicoties pretimnākošajam Aivaram meitenes ēdienu pasūtīja un, ja viss turpinājās labi (mēs jau to neredzējām) - arī dabūja. Pa to laiku mēs jau bijām devušies prom, lai beidzot kāptu laivās.

Pirmais mūsu plāna punkts bija apmest loku ap Mīlestības saliņu. Šis dīvainais relatīvi nesen radies veidojums starp Daugavu, Buļļupi un Loču kanālu, kā man šķita, iepriekš jau bija itin labi iepazīts - kā nekā slēpņi uz šīs salas ir meklēti visos gadalaikos. Visvairāk gan, protams, ziemā, jo ledus laikam jau ir ērtākais veids, kā sasniegt šo saliņu, kamēr laivas transportēšana ar mērķi nobraukt 100 metrus vienā virzienā nav diži prātīga padarīšana. Ir gan arī relatīvi siltajā sezonā peldēts turp, neizmantojot palīglīdzekļus. Tomēr jāatzīst, ka patiesībā laikam nemaz tik labi es ar šo salu pazīstams nebiju - iepriekš nebija sanācis nedz apskatīt līci tās iekšpusē, nedz ievērot nocietinājumu paliekas uz saliņas. Tiesa, līdz nocietinājumiem un slēpnim tajos mēs nonācām jau pēc šīs dienas jautrākās izklaides.
IMG_5220

Braucām mēs pavisam mierīgi gar saliņas krastu pa Daugavu, nevienam netraucējām, kad Aivars piedāvāja mums uzcienāties ar kādu malciņu ledus tējas. Mums gan pašiem savā laivā bija ūdens, bet tas jau nav iemesls no kaut kā atteikties. Piepeldējām viena laiva otrai klāt, saāķējāmies, kaut ko runājāmies un sevišķi apkārt neskatījāmies. Un te mūs pilnīgi nesagatavotus pārsteidza pamatīgs vilnis, kas pielavījās no sāniem un iesmēla kādu devu ūdens arī laivās. "Kas par desām?" paspēju vien padomāt, bet tad jau klāt bija arī nākamais vilnis, kurš Aivara un Lailas laivu ietrieca mūsējā, bet mūsu laiva tik ļoti sasvērās, ka faktiski apgāzās. Es centīgi iekrampējos laivā un darīju ko nu spēju, lai tā neapgāztos pilnībā, kamēr Marina no laivas izkrita. Par laimi, ūdens tur nebija sevišķi dziļš un viss notika tik ātri, ka pat īsti nepaspējām izbīties. Vienlaikus viss notika tik ātri, ka nebijām paspējuši savlaicīgi reaģēt un sagriezt laivas ar deguniem pret viļņiem, kas būtu spējis šo incidentu novērst. Tikām sanāca tā, ka mēs paši bijām pilnīgi slapji, bet mūsu laiva - pilna ar ūdeni.
IMG_5242

Kamēr Aivars izzvejoja no upes mazliet piesmelto ledus tējas pudeli (dīvainā kārtā dienas gaitā viņš ledus tēju turpināja dzert, lai arī tā bija saņēmusi zināmu atšķaidījumu upes ūdens veidā), mēs stūmāmies uz tuvāko krastu, kurā bija manāmi labi akmeņi, uz kuriem cerējām dabūt savu laivu atkal lietojamā stāvoklī. Ar lietojamu stāvokli šai brīdī es domāju tādu laivu, kura nav par 90% pilna ar ūdeni. Vērts piebilst, ka pacelt laivu, kura ir pilna ar ūdeni, galīgi nav viegli, līdz ar to turpat apgāšanās vietā šis manevrs mums nebija iespējams. Patiesībā pat uz akmeņiem šī procedūra izrādījās itin smaga un bez Aivara palīdzības nezinu, kā es būtu ticis galā (protams, Marinai vienmēr ir rezerves plāns - smelt ar litrīgo pudeli, bet tur aiziet daudz laika). Skaidrs, ka rūpēties par to, lai laivā nepaliktu ne druska ūdens šādā situācijā būtu diezgan idiotiski, jo paši jau mēs bijām tik slapji, ka mazliet ūdens vairs uztraukt nevarēja. Jāatzīst, man kaut kā šķita, ka tagad mums atliks tik vien kā aizirties līdz slēpnim un tad doties atpakaļ uz auto, jo šādā kondīcijā turpināt laivot nebūtu prātīgi. Lieki teikt, ka tā tas nenotika.

Savulaik es būtu tev detalizēti stāstījis par to, cik ilgi mēs meklējām kasti, kāds bija prieks par tās atrašanu un tā tālāk, bet tā būtu darījis pagātnes es. Tagad tikām varu vien konstatēt, ka meklējumi bija rezultatīvi un varējām atkal sēsties laivās. Kā izrādās - ar mērķi doties pa Hapaka grāvi Kleistu virzienā. Tiesa, Marina bija pārmērīgi izmirkusi un mazliet arī nosalusi, līdz ar to viņa brīdī, kad jau bija mūsu priekšā redzama Daugavgrīvas šoseja, sāka ziņot par vēlmi doties mājup (pilnīgi saprotama vēlme, ja kas). Taču atceļš laivā vien prasītu droši vien kādu stundu, plus vēl kamēr laivu uzliksim uz auto un aizbrauksim mājās, paietu itin daudz laika. Turklāt Aivars nemaz nevēlējās vēl finišēt, līdz ar to šīs procedūras būtu jāveic divatā, kas galīgi neveicinātu to ātruma uzlabošanos. Līdz ar to radās alternatīvais plāns - iesēdināt Marinu autobusā, kamēr pārējie pabeigs iecerēto maršrutu laivās. Ievērojot to, ka 3. autobuss kursē bieži un tik tālu no mūsu mājām tas ar neiet, beigās šis risinājums tika atzīts par optimālāko no pieejamajiem, līdz ar to kamēr mēs stiepām laivas, Marina jau bija ceļā uz busu. Tiesa, vienam pēdējam izbrauciena posmiņam laivā Marina vēl bija gatava.
IMG_5241

Ja nekļūdos, iepriekš man tā īsti nebija sanācis ar divvietīgu laivu braukt vienatnē. Pieredze var teikt, ka interesanta. Skaidrs, ka purngals ir vairāk augšā, nekā ja priekšgalā kāds sēdētu, bet tīri no vadāmības viedokļa es teiktu, ka šādi smaile kļūst tieši labāk kontrolējama - klausa komandām ļoti labi. Skaidrs gan, ka vienlaikus tā arī drusku tomēr "staigā" - katrs īriens drusku jau laivu pagriež, jo laivai ir ievērojami mazāka inerce. Bija versija, ka varētu purngala nolaišanai iesēdināt man laivā priekšā pilnu maisu ar ūdeni, bet par prātīgu to neatzinām.

Lielākā interese šai reizē bija par Hapaka grāvja jaunumiem - tiem elementiem, kas izbūvēti no jauna vai pārveidoti dažos gados kopš manas iepriekšējās vizītes grāvī. Poētiskā dārziņu apbūve šajos gados neko diži mainījusies nav, bet dzelzceļa infrastruktūra gan ir piedzīvojusi nopietnu progresu. Pirmkārt, ir tapis jauns pārvads, kuram par godu hapaknieks ticis pie divām jaunām paralelām caurtekām. Tās ir tieši tādā izmērā, lai būtu labi izbraucamas ar laivu, tiesa, airus gan tajās izmantot īsti nesanāks. Turpceļā un atpakaļceļā apmainījāmies ar izvēlēto caurtekas pusi, tā, lai visi būtu izbraukuši gan pa vienu, gan pa otru trubu. Tas gan nenozīmē, ka starp tām pastāvētu būtiskas atšķirības.

Otra inovācija ir paplašinātais Bolderājas līnijas dzelzceļa tilts pār Hapaka grāvi. Kamēr tajos laikos, kad Normis tur bija novietojis slēpni, tiltam bija tikai viens sliežu ceļš, tagad tur tādu ir itin daudz, un vecais tilts ir vairs tikai ļoti neliela daļa no lielās konstrukcijas. Faktiski tieši šis tilts arī bija mūsu tālākais maršruta punkts, jo nāca jau vakars un man vismaz negribējās atpakaļ airēt pa tumsu. Tā tikām mēs ļoti komfortabli iekļāvāmies gaišajā diennakts laikā, un jau ap 19:20 krāmējām laivas uz automašīnām. Tur mums piesitās klāt vietējie bērneļi, kuri vēlējās noskaidrot, vai viņi varētu kādā veidā palīdzēt (nevarēja), bet pēc tam paziņoja: "Pošļi buhaķ!" Mēs gan dzert nedevāmies, bet gan nodot laivas.

Ar visu to, ka lielāko dienas daļu pavadīju pilnīgi slapjā kondīcijā, par piedzīvoto peldi nesūdzos, lai gan plānveidīgi tādu atkārtotu arī neplānoju. Paldies Aivaram par uzaicinājumu! Redzēs, varbūt sanāks vēl šoruden kādu īsu izbraucienu īstenot. Piemēram, apbraukt apkārt Ķīpsalai un izbraukt pa Beķera grāvi. Bet, ja nu nesanāks - arī nav liela bēda.

Statistikai: dienas nobrauktā distance ap 19 kilometriem. Ja Aivars padalītos ar GPS datiem, būtu pavisam labi.