Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage
Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).
"Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi" stāsta par kādu vīrieti, kurš mēģina rekonstruēt mīklainus notikumus savā pagātnē un saprast - kāpēc toreiz viss notika tieši tā. Skolas gados viņam bija ļoti cieša draudzība ar diviem zēniem un diviem meitenēm, viņu piecinieks bija praktiski nešķirams. Arī pēc tam, kad Cukuru devās studēt uz Tokiju, bet pārējā četrotne palika dzimtajā Nagoijā, nekas uzreiz nemainījās. Līdz , kādu reizi atbraucis brīvlaikā mājās, Cukuru konstatēja, ka no draugu loka ir izslēgts, bez jebkāda pamatojuma, un neviens no kādreiz tik tuvajiem cilvēkiem viņu vairs nevēlās pat satikt. Draugu zaudēšanas rezultātā mēnešiem ilgi Cukuru bija uz robežas starp dzīvību un nāvi, un tās rezultātā viņš "iznāca ārā" kā cits cilvēks - gan ārēji, gan iekšēji. Tomēr vairāk kā piecpadsmit gadus pēc šiem notikumiem brūce nav joprojām līdz galam sadzijusi, tik vien kā apvilkusies ar rētu, un agrāk vai vēlāk Cukuru būs jāieskatās acīs pagātnei un jāmēģina izdibināt - kas tad notika toreiz, pirms tiem daudzajiem gadiem.
Manuprāt, sanāca itin glīta anotācija, sevišķi neaizraujoties ar sižeta smalkumu izklāstīšanu. Ļoti savdabīgi šajā grāmatā ir ar pārdabiskajiem elementiem - autors tā viennozīmīgi neatbild, vai mums šajā gadījumā ir darīšana ar pasauli, kurā spēles noteikumi ir tādi paši kā mūsējā, vai ne gluži. Mazliet jau rodas aizdomas, ka Cukuru reiz ir nokļuvis 1Q84.gadā un tā arī nav no tā atgriezies, bet drošu norāžu tam nav. Ļoti mīklains ir stāsts par stāstu par vīrieti, kuram noslēgts līgums ar nāvi (ne gluži krustcelēs un ne gluži apmaiņā pret izcilu ģitārspēli, bet kaut kas līdzīgs ir) - tur it kā parādās pārdabiskais, bet varbūt arī nē. Un tas pats - attiecībā uz sestajiem pirkstiem, kas ļauj vai neļauj labāk spēlēt klavieres (te, ja kas - negaidīta sasauce ar nupat skatīto "Gattaca", vienīgi Murakami vairāk sliecas uzskatīt, ka pieci pirksti ir optimāli arī pianistam).
Kā jau tas Murakami raksturīgs, lasās grāmata izcili ātri un galīgi nav iespējams to nolikt malā "uz vēlāku laiku" - sižetā biju ierauts ne pa jokam un izrāvu to cauri dažos vakaros - visu laiku gribējās zināt, kas notiks tālāk (ar visu to, ka patiesībā jau nemaz tik daudz tur arī nenotiek). Izmantojot principā tos pašus klucīšus, ko citās reizēs, Murakami kārtējo reizi ir salicis kopā kaut ko jaunu un atšķirīgu, un aizraujošu. Mazliet biedējoši, ļoti izklaidējoši un mazliet pārdomas rosinoši - bet ne stulbā veidā (kā nekā pēdējā "book club" sanāksmē kāds vaicāja, vai Murakami gadījumā nav kāds Koelju radinieks - bet tā par laimi galīgi nav). Es apzinos, ka ar katru nākamo romānu varbūtība, ka Murakami mani pārsteigs pilnīgi nesagatavotu ar kaut ko pilnīgi jaunu un atšķirīgu, samazinās, taču pagaidām man ir labi tāpat, jo man ļoti patīk viņa spēlētais mūzikas stils.
Ui, pavisam aizmirsu pieminēt pāris lietas. Pirmkārt, šī ir domājams pirmā Murakami grāmata, kuras darbības daļa risinās pavisam netālu no mums - Somijā. Otrais - skaidrojums tās nosaukumam. Varoņa draugiem visiem vārdos parādās krāsas, un vienīgi Cukuru tādas vārdā nav, un visu mūžu viņš dzīvo, sevi vērtējot kā bezkrāsaino, cilvēku, kuram nav īstas identitātes, kurš tikai pielāgojas apkārtējiem, un zināmā mērā var teikt, ka svētceļojuma mērķis viņam ir atrast savu īsto krāsu. Vai arī tā tas gluži nav - kā uz to lietu paskatās...
"Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi" stāsta par kādu vīrieti, kurš mēģina rekonstruēt mīklainus notikumus savā pagātnē un saprast - kāpēc toreiz viss notika tieši tā. Skolas gados viņam bija ļoti cieša draudzība ar diviem zēniem un diviem meitenēm, viņu piecinieks bija praktiski nešķirams. Arī pēc tam, kad Cukuru devās studēt uz Tokiju, bet pārējā četrotne palika dzimtajā Nagoijā, nekas uzreiz nemainījās. Līdz , kādu reizi atbraucis brīvlaikā mājās, Cukuru konstatēja, ka no draugu loka ir izslēgts, bez jebkāda pamatojuma, un neviens no kādreiz tik tuvajiem cilvēkiem viņu vairs nevēlās pat satikt. Draugu zaudēšanas rezultātā mēnešiem ilgi Cukuru bija uz robežas starp dzīvību un nāvi, un tās rezultātā viņš "iznāca ārā" kā cits cilvēks - gan ārēji, gan iekšēji. Tomēr vairāk kā piecpadsmit gadus pēc šiem notikumiem brūce nav joprojām līdz galam sadzijusi, tik vien kā apvilkusies ar rētu, un agrāk vai vēlāk Cukuru būs jāieskatās acīs pagātnei un jāmēģina izdibināt - kas tad notika toreiz, pirms tiem daudzajiem gadiem.
Manuprāt, sanāca itin glīta anotācija, sevišķi neaizraujoties ar sižeta smalkumu izklāstīšanu. Ļoti savdabīgi šajā grāmatā ir ar pārdabiskajiem elementiem - autors tā viennozīmīgi neatbild, vai mums šajā gadījumā ir darīšana ar pasauli, kurā spēles noteikumi ir tādi paši kā mūsējā, vai ne gluži. Mazliet jau rodas aizdomas, ka Cukuru reiz ir nokļuvis 1Q84.gadā un tā arī nav no tā atgriezies, bet drošu norāžu tam nav. Ļoti mīklains ir stāsts par stāstu par vīrieti, kuram noslēgts līgums ar nāvi (ne gluži krustcelēs un ne gluži apmaiņā pret izcilu ģitārspēli, bet kaut kas līdzīgs ir) - tur it kā parādās pārdabiskais, bet varbūt arī nē. Un tas pats - attiecībā uz sestajiem pirkstiem, kas ļauj vai neļauj labāk spēlēt klavieres (te, ja kas - negaidīta sasauce ar nupat skatīto "Gattaca", vienīgi Murakami vairāk sliecas uzskatīt, ka pieci pirksti ir optimāli arī pianistam).
Kā jau tas Murakami raksturīgs, lasās grāmata izcili ātri un galīgi nav iespējams to nolikt malā "uz vēlāku laiku" - sižetā biju ierauts ne pa jokam un izrāvu to cauri dažos vakaros - visu laiku gribējās zināt, kas notiks tālāk (ar visu to, ka patiesībā jau nemaz tik daudz tur arī nenotiek). Izmantojot principā tos pašus klucīšus, ko citās reizēs, Murakami kārtējo reizi ir salicis kopā kaut ko jaunu un atšķirīgu, un aizraujošu. Mazliet biedējoši, ļoti izklaidējoši un mazliet pārdomas rosinoši - bet ne stulbā veidā (kā nekā pēdējā "book club" sanāksmē kāds vaicāja, vai Murakami gadījumā nav kāds Koelju radinieks - bet tā par laimi galīgi nav). Es apzinos, ka ar katru nākamo romānu varbūtība, ka Murakami mani pārsteigs pilnīgi nesagatavotu ar kaut ko pilnīgi jaunu un atšķirīgu, samazinās, taču pagaidām man ir labi tāpat, jo man ļoti patīk viņa spēlētais mūzikas stils.
Ui, pavisam aizmirsu pieminēt pāris lietas. Pirmkārt, šī ir domājams pirmā Murakami grāmata, kuras darbības daļa risinās pavisam netālu no mums - Somijā. Otrais - skaidrojums tās nosaukumam. Varoņa draugiem visiem vārdos parādās krāsas, un vienīgi Cukuru tādas vārdā nav, un visu mūžu viņš dzīvo, sevi vērtējot kā bezkrāsaino, cilvēku, kuram nav īstas identitātes, kurš tikai pielāgojas apkārtējiem, un zināmā mērā var teikt, ka svētceļojuma mērķis viņam ir atrast savu īsto krāsu. Vai arī tā tas gluži nav - kā uz to lietu paskatās...
2016-02-20
comments powered by Disqus