What I Talk About When I Talk About Running

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Būtu vērts piebilst, ka man pašam skriešanas tēma šobrīd ir ļoti tuva - lai arī es (pagaidām) ne reizes neesmu skrējis pilno maratonu, šogad kopumā sakrājies jau itin daudz veikto kilometru un to vienu mēnesi, kad man nācās skriešanu pārtraukt mīklainas traumas dēļ es ļoti pārdzīvoju. Katrā ziņā vismaz vienu vai divas reizes nedēļā cenšos kādu skrējienu veikt, parasti sekojot principam, ka mazāk kā stundu skriet jau nav vērts, līdz ar to vismaz minimāla izpratne par to, ko nozīmē skriet garākus gabalus, man ir.

Ja atcerās to, ka Murakami primāri ir (izcils) rakstnieks un skriešana viņam ir "tik vien" kā aizraušanās vairāku gadu desmitu garumā, skaidrs, ka "Par ko es runāju" nebūs tā grāmata, kurā tu varēsi smelties visvairāk vērtīgu padomu par skriešanas treniņprocesu, plānošanu un personīgo rezultātu uzlabošanu. Var pat piebilst, ka paša Murakami stratēģija - gatavojoties maratonam veikt garus treniņskrējienus katru dienu pāris mēnešu garumā - galīgi nešķiet tas pareizākais ceļš, bet ne jau par to ir šī grāmata. Murakami nesniedz padomus jaunajiem un perspektīvajiem, drīzāk var teikt - viņš dod ticību tiem, kas šaubās, viņš skaidro, kāpēc viņam personīgi skriešana ir labākais rakstniecības papildinājums.

Grāmatas centrālā tēma, ja tā var izteikties, ir Murakami gatavošanās kārtējam Ņujorkas maratonam. Ja kas - tajā gadā maratonā uzvarēja Prokopčuka. Uzzinām, par ko Murakami domā skriedams (kā jau vairums skrējēju - visbiežāk ne par ko, kas arī ir viens no skriešanas mērķiem), kā viņš pamazām samierinās ar to, ka cik ļoti lai arī viņš netrennētos, ar katru gadu rezultāti tikai pasliktinās, jo nākas pieņemt paša novecošanu. Uzzinām dažādas vēsturiskas atkāpes no laikiem, kad viņš tikai sācis skriet, šo to par viņa otro sportisko aizraušanos - triatlonu (šajā sakarā pat guvu kādas dažas praktiskas mācības, kuras gan diezvai kādreiz pielietošu dzīvē), un tiem laikiem, kad Murakami sāka rakstīt grāmatas. Dīvainā kārtā, bet rakstīt, tāpat kā skriet, viņš sāka diezgan vēlu - aptuveni 30 gadu vecumā - un pievērsās šai lietai nopietni un pamatīgi, turklāt, ko es nebiju piefiksējis, pirmie Murakami darbi varētu būt diezgan lielā mērā reālu personāžu ietekmēti - kā nekā pašam autoram tajos laikos piederēja bārs, un tieši bārā risinās liela daļa darbības agrīnajos Murakami darbos.

Domājams, tā pa īstam šī grāmata var uzrunāt diezgan šauru lasītāju segmentu - Murakami daiļrades cienītājus, kuriem ir saistoša garo distanču skriešana (vai dajebkādas laikietilpīgas sportiskas aktivitātes vienatnē), bet šai nelielajai grupai toties tā ir pat ļoti vērtīga. Un, par ko pats autors noteikti priecātos, vairākos blogos sanāca lasīt to autoru aprakstus par to, kā viņi Murakami ietekmē pirmo reizi mūžā noskrējuši pilno maratonu. Kas zina, varbūt man arī būs lemts kļūt par vienu no viņiem? Un vadmotīvu: "sāpes ir neizbēgamas, ciešanas nav obligātas" noteikti paņemšu līdzi, lai arī patiesībā Murakami nemaz nav šīs domas autors.
2015-11-05
8.5
comments powered by Disqus