Kazhes pierakstu burtnīca

Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.
"Elles" galvenais varonis apmetas pansijā un izveido caurumu savas istabas sienā, lai novērotu, kas notiek tai otrā pusē. Viņš kļūst par liecinieku visai daudz kam - tai skaitā iespaidīgam daudzumam dažādu vairāk un mazāk (galvenokārt - vairāk) seksuālu ainu. Pirmā mīlestība, divu sieviešu mīlestība, attiecības (ļoti dīvainas) starp jaunu sievieti un vecāku, mirstošu vīrieti - tā ir tikai daļa no sociāli ne tik ļoti pareizā vēstījuma, kas parādās šajā grāmatā. Iespējams, protams, ka Barbiss ar šo grāmatu ataino rietumu buržuāzistiskās pasaules pagrimumu un pašizsmeltību, kur vienīgais glābiņš būtu strauja pāreja uz komunistisku valsts iekārtu, bet kaut kā es šo domu tādā gadījumā neuztvēru. Ko gan es uztvēru, ka grāmatā ir ļoti daudz filozofiskas un pseidofilozofiskas spriedelēšanas par to, kas veido cilvēka dzīvi un nāvi, un līdzīgām tēmām. Īstenībā - tīri interesanti, patika!