Begegnung in Zürich

Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.

Un joks visā šajā stāstā ir tāds, ka ar zināmām atrunām grāmata nav nemaz TIK slikta. Protams, tās liktenis ir skaidrs - no plaukta ārā, bet tīri kā detektīvromāns tā varētu būt daudz, daudz sliktāka. Sākšu tomēr ar negatīvo - to, ko principā varēja jau gaidīt. Nīstajā kapitālismā rakstnieks nav spiests ik pa brīdim atgādināt lasītājiem to, cik brīnišķīgā valstī viņi dzīvo - uzslavēt tīrību ielās, zemo noziedzības līmeni, iedzīvotāju augsto morālo stāju un aktīvo līdzdalību sabiedriskajos pasākumos. Tā šajā romānā, protams, ir pārpārēm. Tāpat skaidrs, ka personāžu labums/sliktums sarindojas pēc formas austrumvācieši -> rietumvācieši -> amerikāņi. Protams, pirmajā vietā labumā būtu jābūt krieviem, bet īsti personāžu vidū viņi neparādās, ja nu vienīgi kā brīnišķīgo automašīnu "Lada" un "Zaporožec" ražotāji (un laikam jau tiesa - žigulis gan jau, ka bija pārāks par Trabantu). Bet ar to ideoloģiju ir tā, ka nezinu, vai man tā tik ļoti sāpētu gadījumā, ja grāmata būtu tapusi otrā pusē Dzelzs priekškaram un labie būtu amerikāņi, nevis sociālisti.

Mēģināšu iztēloties šo visu stāstu bez moralizējošās un audzinošās puses un pieņemt, ka grāmatā aprakstītās valstis un organizācijas ir tīrā fikcija - autora fantāzija, līdz ar to CIP, VDR, VFR un citi saīsinājumi (un nesaīsinājumi) šajā grāmatā ir bez reāla vēsturiska pamata. Kāds tad būtu tās sižets? Kāda pils muzeja direktors nodarbojas ar to, ka paslepus iztirgo muzeja fondos ietilpstošos vēsturiskos šaujamieročus, par kuriem kolekcionāri ir gatavi maksāt lielu naudu. Lielākoties viņš ir darbojies privāti, ja tā var teikt, līdz uzsācis "sadarbību" ar kādu kundzi no kaimiņvalsts, kura produkciju iepērk masveidā. Pēc tam, kad šīs kundzes kurjers - rūdīts zaglis - ceļā pie muzeja direktora pamanās veikt laupīšanu kādā villā, viņam un tad pamazām arī visai antīko ieroču tirdzniecības shēmai uz pēdām nāk kāda slepenā dienesta darbinieki, kuri saskata šajā padarīšanā kaut ko interesantu sev. Proti, viņi vēlas tikt pie kompromitējošiem materiāliem par ieroču kolekcionāriem, racionāli pieņemot, ka cilvēki, kas savam krājumam iepērk apšaubāmas izcelsmes lietas, parasti ir turīgi un līdz ar to - nozīmīgi ļaudis. Sākumā šie dabū savās rokās kurjeru, pēc tam kundzi, bet tad caur viņu jau arī muzeja direktors, kuram ir saraksts ar klientūru tajā valstī, kura aģentus interesē visvairāk, tiek iedzīts stūrī. Aģenti gan uzdodas par drusku citiem cilvēkiem kā patiesībā - vajadzības gadījumā viņi ir gan policisti, gan nodokļu inspekcijas pārstāvji - galvenais, lai process ietu uz priekšu.

Jāatzīst, šādā formā es pat teiktu, ka šī grāmata varētu būt itin labs trilleris, tā pietiekami veiksmīgi raksturo savus personāžus - viņiem lielākoties var noticēt gan attiecībā uz rīcību, gan tās motivāciju, līdz pat beigu cēlienam neparādās padomju literatūrai (un austrumvācu literatūra kopumā ir tai pieskaitāma) raksturīgie garlaicīgie pozitīvie policisti un sižeti ar spiegiem jau pēc definīcijas ir gana spraigi. Diemžēl netrūkst arī trūkumu - līdzās audzinošajai daļai grāmata pamatīgi cieš no pārmērīgas gumijas vilkšanas, to itin droši varētu uz pusi noīsināt, atbrīvojoties no sentimenta, nevajadzīgiem blakus sižetiem un liekiem personāžiem (un, protams, ideloģiskā idiotisma). Beigu daļa atbilst visiem žanra šabloniem (ņemot vērā, ka tas ir nevis detektīvžanrs, bet "labais vienmēr uzvar" žanrs), turklāt arīdzan ir pārāk gara. Skaidrs, ka es nevienam nevarētu ieteikt šo grāmatu lasīt, bet atkārtošos - es biju gatavs kaut kam vēl ļaunākam.
2017-01-10
5.0
comments powered by Disqus