Hiroshima mon amour

Tā bija pilnīga sagadīšanās, ka Alēna Renē filmu "Hirošima, mana mīla" skatījāmies atombumbas gadadienā, taču tas noteikti kaut vai novēloti, bet papildu nozīmi šai filmai tas noteikti piešķīra. Skaitās, ka šī filma ir pirmais lielais vēstnesis, kas pasludināja Jaunā viļņa ienākšanu franču kino, un šaubu nav, ka filma savam laikmetam bija drosmīga, moderna un neordināra. Jautājums - cik drosmīga, moderna un neordināra tā šķiet skatītājam 2017. gadā?

Pirmā vērtība, kas man vismaz saistās ar šo filmu, ir tās vēsturiski dokumentālajā pusē - piecdesmito gadu beigās cilvēku atmiņas par Hirošimā notikušo vēl bija dzīvas, kamēr tagad tā šķiet daļa no aizvēstures, lai gan patiesībā joprojām vēl ir dzīvi (nu vairs itin nedaudzi nedaudzi) cilvēki, kas šo vājprātu pieredzēja pašu acīm. Filma gan lielā mērā ir nevis par to, ko nodara atomsprādziens, bet par to, ko nodara laiks, kā izgaist atmiņas. Tās centrā ir nejauši radies mīlasstāsts Hirošimā piecdesmito gadu nogalē. Viņa (bez vārda) ir aktrise, kas tur ieradusies filmas par miera tēmu uzņemšanai, Viņš (arī bez vārda) - vietējais vīrietis, par kura profesiju un dzīvi mēs uzzinām pavisam maz. Lai arī Hirošimu viņš ir pieredzējis vairāk - viņam tur gāja bojā visa ģimene - bet tieši viņa sevi uzskata par tās liecinieci. Tikai viņai Hirošima izpaudās citādāk - dzīvojot Francijas mazpilsētā Nevērā, viņa bija iemīlējusies vācu virsniekā, kura nāve kara nogalē viņai uz kādu laiku faktiski atņēma saprātu. Un viņa tika publiski pazemota kā kolaboracioniste, piedzīvojot matu nogriešanu, līdzīgi kā pēc Hirošimas sprādziena cilvēkiem krita mati ārā. Bet tagad, padsmit gadus vēlāk vislielākās sāpes viņai sagādā tas, ka viņai vairs tik ļoti nesāp, ka ir aizmirsies. Bet viņš šīs atmiņas un sāpes pamodina, viņu pāris dienas ilgstošajā dēkā ieviešot ko vairāk par pāris dienas ilgstošu dēku.

Iespējams, filmai varētu pārmest, ka tā ir drusku par lēnu un ar pārmērīgu noslieci uz atkārtošanos, bet vienlaikus nav šaubu, ka Renē izmanto tādus paņēmienus, kurus pats uzskata par pareizākajiem. Lielā mērā filma turās uz Emanuelas Rivas pleciem - nezinu, kā citās šīs ēras filmās, bet te viņai piemīt īpatnējas spējas pārtapt par teju vai pilnīgi citu cilvēku starp filmas ainām - un tā nav runa par grimu, bet par attieksmi, pāreju starp situācijām. Un, kas šķiet savā ziņā zīmīgi - par vienu no šīs aktrises pēdējām filmām kļuva 2012. gada Mihaēla Hanekes "Mīlestība", kuru ar "Hiroshima, mon amour" saista ne vien vārds "mīlestība" nosaukumā, bet arī atmiņu un to pagaišanu tēma, lai arī Hanekes gadījumā - vēl daudz biedējošākā veidā.

Atbildot uz sākotnēji uzdoto jautājumu, 2017. gadā "Hiroshima mon amour" ir ļoti skaista un skumja filma, kas galīgi nešķiet cietusi no laika zoba un līdzīgi kā Hirošimas Miera memoriāls atgādina, ko nedrīkst aizmirst.
2017-08-06
8.0
comments powered by Disqus