Höstsonaten

Divas dienas pēc "Rudens sonātes" skatīšanās JRT ķērāmies pie šī mākslas darba vēlreiz - šoreiz filmas veidā. Šī ir viena no pēdējām nozīmīgajām Ingmara Bergmana filmām, turklāt pati pēdējā, kas bija radīta tieši kino un nevis TV vajadzībām (pat "Fanija un Aleksandrs" primāri bija TV filma, kas arī izskaidro tās mežonīgo garumu). Filma ir ievērojama tajā spēlējošo aktrišu dēļ - līdzās Bergmaņa vienai no mūža svarīgākajām mūzām Līvai Ulmanei šeit spēlē Ingrida Bergmane (kurai, kā šķiet, ar Ingmaru ne tikai nebija radniecības saišu, bet arī intīmu sakaru).

Mazliet jau man šķiet muļķīgi tagad atstāstīt šīs filmas sižetu, ja ņem vērā, ka Māras Ķimeles iestudējumā Bergmana teksts gandrīz nav pārveidots, kur nu vēl sižeta līnijas. Tāpēc tikai īss skicējums, lai šis ieraksts varētu eksistēt arī patstāvīgā veidā. Māte, kas pēc pēdējā vīra nāves, dodas apciemot meitu un viņas vīru, ar ko viņa nav tikusies septiņus gadus. Otra meita - invalīde, no kuras mātei ir bail. Apspiesti bērnības pārdzīvojumi un pāridarījumi, kurus nav spējis sadziedēt laiks. Šopēna mūzika.

Sākotnēji, protams, ir grūti pieņemt to pašu stāstu citu aktieru izpildījumā. Bija jau pierasts, ka Eva ir Inga Tropa, bet Šarlote - Baiba Broka. Un te pēkšņi Ulmane un Bergmane. Turklāt, kamēr Tropa atveido filmas variantam ļoti līdzīgu Evu, Bergmanes un Brokas Šarlotes nav gluži viens un tas pats cilvēks. Kopumā droši vien varētu teikt, ka filmas variantā Šarlote ir vienlaikus nežēlīgāka un vājāka nekā teātrī. Bergmanes varone galīgi nav labs cilvēks, kas būtu teicami nodzīvojis dzīvi, taču viņa pati laikam diezgan labi apzinās to, ka taisnība ir drīzāk Evas, nekā viņas pusē (kā nekā filmā arī netiek pieminēts nekas par Evas pirmā vīrieša alkoholu un negatavību uzņemties jebkādu atbildību - te daudz vairāk šķiet, ka visus lēmumus patiešām pieņēmusi Šarlote vienpersoniski). Šķiet, ka filmā man spēcīgāka cita tā atslēgas epizode, kas raksturo Šarlotes neapmierinātības ar dzīvi iemeslus - diriģenta jautājums, kāpēc viņai vispār ir vajadzīga visa šī mokošo turneju dzīve. Un atbilde ir tāda, ka nekādi citādi dzīvot viņa vēl jo vairāk neprot - visu mūžu bēgusi no pienākumiem un smagajiem brīžiem, viņa īsti nemāk dzīvot. Ne velti arī Leonardo no šīs pasaules aiziet izvēlējās, iepriekš Šarloti izraidot no telpas - ar viņu ir grūti gan dzīvot, gan mirt. Un te nu Bergmane kā jau izcila aktrise visā spožumā atklāj savas varones traģiskumu. Vērts arī piebilst, ka filma lielā mērā sastāv no tās varoņu seju tuvplāniem - kamera tev nedod pilnīgi nekādu privāto telpu, viss ir kā uz delnas.

Neesmu drošs, ka filmas un izrādes skatīšanās vienā piegājienā ir prātīga padarīšana, līdz ar to droši vien tomēr jēdzīgāk ir izvēlēties vienu vai otru. Abi gan ir paši par sevi spēcīgi darbi, bet tā īsti nevaru teikt, ka tie viens otru papildinātu.
2016-05-08
8.0
comments powered by Disqus