Koncerts Nordea zālē

Sākšu ar fakta konstatāciju: šis pilnīgi noteikti bija Ian Anderson solo grupas un nevis "Jethro Tull" koncerts. Pasniegts gan tas tika tā, ka saprast, kas tas tieši ir, nevarēja: "Ian Anderson Presents: JETHRO TULL – 50th Anniversary Tour". Reālā situācija esot tāda, ka uz šo tūri Andersons esot savu solo grupu pārsaucis par "Jethro Tull", bet tā joprojām ir viņa solo grupa. Nebūs gan pārsteidzoši, ja ar šo pašu sastāvu ierakstītu nākamo albumu Andersons izdos zem JT zīmola, taču jāpiekrīt Martinam Baram, kas bija grupas dalībnieks no tās otrā albuma līdz pat 2012.gadam, kad Andersons oficiāli izziņoja Jethro Tull galu, ka tagad ir divas grupas - Andersona solo grupa un Bara solo grupa, bet JT ir palicis pagātnē. Kas gan, protams, neliedz Andersonam koncertos spēlēt Jethro Tull materiālu, kura radītājs viņš lielā mērā ir.

Patiesībā ne jau juridiskais statuss bija tas, kas man lika ilgi šaubīties, braukt uz Tallinu uz Andersona koncertu vai nē. Primārās bažas radīja kas cits - paša Andersona vecums un atsauksmēs lasītais, ka no kādreiz varenās Andersona balss, kas bija ne mazāk iespaidīga par viņa flautas spēli, mūsdienās ir atlikusi labākajā gadījumā skumja parodija. Un tas nekad nav patīkami - redzēt savus elkus karjeras norietā. Un tomēr, uzzinājis, ka Normim mašīnā ir brīva vieta, pēdējā brīdī pateicu Jā šai iniciatīvai.

Jau pats pirmais skaņdarbs - "My Sunday Feeling" no grupas debijas albuma - apstiprināja ļaunākās bažas: Andersons ir pilnībā zaudējis spēju pacelt augstās notis, bet dīvainā kārtā, tai vietā lai dziedātu tādā tembrā un manierē, kādā viņa balss saites ir spējīgas funkcionēt, viņš atkal un atkal cenšas pacelt to, kas sen nav ceļams. Turklāt, kā apgalvo zinātāji, patiesībā šāda problēma viņam ir jau kopš astoņdesmito gadu vidus, bet viņš spītīgi izliekas to nemanām, izpildot senāku materiālu (jaunas kompozīcijas tikām viņš radot, rēķinoties ar to, ko viņš reāli spēj nodziedāt). Klausīties viņa balsī nudien ir sāpīgi, un nav īsti skaidrs, kālab viņš dziedāšanu neuztic kādam, kas to varētu paveikt labāk. Koncerta otrajā daļā vokālās problēmas bija jūtamas mazāk, jo dziedāšanā iesaistījās arī grupas basists un taustiņnieks, kā arī pāris kompozīcijās tika izmantoti viesvokālistu ieraksti. To, kā šim koncertam VAJADZĒTU skanēt, varēja dzirdēt dziesmā "Aqualung", kur lielākā daļa vokāla bija Raiena O'Donela balss ierakstā - pilnīgi citas sajūtas, pilnīgi cita intensitāte! Patiešām žēl, ka Andersona ego liedz viņam tādu O'Donelu (vai jebkādu citu jaunu čali ar kārtīgu balsi) algot par pastāvīgu klasiskā Jethro Tull materiāla izpildītāju.

Koncerta formāts bija tāds, ka lielā mērā to varēja saukt par atskatīšanos uz grupas vēsturi, ar video fragmentiem dziesmu pārtraukumos, kur uzrunas teica kādreizējie JT dalībnieki un cienītāji no citām grupām. Ļoti jauks koncepts, atspoguļot to, ka Jethro Tull ir kas vairāk kā pieci džentelmeņi uz skatuves šajā vakarā, bet gan liels kolektīvs vairāku gadu desmitu garumā. Te gan atkal varētu mazliet piekasīties tam, kurus bijušos dalībniekus Andersons izvēlējās pieminēt. Pirmais ģitārists Mick Abrahams, septiņdesmito gadu pirmās puses basists Džefrijs Hemonds, septiņdesmito gadu taustiņnieks Džons Evans, pirmo albumu bundzinieks Klaivs Bankers - šie visi mūziķi patiešām piedalījās nozīmīgāko JT albumu tapšanā. Taču kāda velna pēc bija vajadzīgs piesaukt Toniju Aijomi, kura vienīgais dokumentētais ieraksts ir Rolling Stonu "Rock and Roll Circus", kurā turklāt muzikālais pavadījums skanēja no fonogrammas? Jā, Iommi ir leģendārs kā Black Sabbath dalībnieks, bet JT kontekstā viņš ir tāda pati piezīme uz lappuses malas kā Deivids O'Lists, JT ģitārists nedēļu pirms Iommi. Ja kas - O'Lists pirms tam dažos koncertos bija spēlējis ģitāru arī Pink Floyd sastāvā, līdz ar to arī viņš ir gandrīz slavenība. Toties ko Andersons neuzskatīja par pietiekami nozīmīgu JT daļu? Pirmkārt, protams, Martin Barre, jo 43 gadi kā grupas soloģitāristam jau nav nekas nozīmīgs. Tāpat - Glenu Korniku, kas spēlēja basu grupas pirmajos trīs albumos. Berimoru Bārlovu, bundzinieku ērā no "Thick as a Brick" līdz "Stormwatch". Un virkni citu mūziķu, kas grupai veltīja ilgus gadus (tomēr primāri mani satrauca šeit uzskaitīto mūziķu piemiršana, jo viņi piedalījās tajos albumos, kuru dēļ es, un arī lielākā daļa grupas cienītāju, mīl Jethro Tull).

Muzikālais materiāls lielākoties sastāvēja no grupas slavenākajiem skaņdarbiem, kas ir itin loģiski šādā jubilejas tūrē. Te bija gan "Back to the Family", gan "A Song for Jeffrey", gan "A New Day Yesterday", gan "Bourrée in E minor", gan "Living in the Past", gan pamatīgs fragments no "Thick as a Brick", gan "Too Old to Rock 'n' Roll, Too Young to Die", gan "Heavy Horses", gan "Aqualung", un, protams, koncerta noslēgumā arī "Locomotive Breath". Un kopumā es teiktu - izpildījums (ignorējot jau pamatīgi apzelēto vokālo jautājumu) bija lielisks. Arī savos septiņdesmit gados Ījans Andersons joprojām ne tikai spēj spēlēt flautu, stāvot uz vienas kājas, bet spēlēt flautu tā, ka elpa aizraujas (stāvot uz vienas kājas). Grupas sastāvs (kas gados kopumā ir daudz jaunāks kā tās solists) lieliski tiek galā ar visnotaļ sarežģītajām kompozīcijām, un emocijas, dzirdot to pašu "Bourrée" dzīvajā izpildījumā, ir patiešām grandiozas. Turklāt lielu koncerta daļu emocionāli vēl spēcīgāku darīja video projekcijas, kur tu uz ekrāna redzēji sešdesmito-septiņdesmito gadu Jethro Tull spēlējam līdzās mūsdienu mūziķiem, un varēja vien brīnīties par to, cik lieliski ir saskaņots šajā pasākumā dzīvais izpildījums ar video, nodrošinot izcilu sinhronizāciju starp šiem medijiem. Tiesa, galīgi ne tik iepriecinošas bija mūsdienās filmētās video ainas, kur tu varēji redzēt vēl vienu (reizēm pat vairākus!) pensijas vecuma Andersonu dziedam (vai spēlējam flautu) ierakstā uz kāda izcili banāla un slikti iederīga grafiskā fona, radot sajūtu, ka par video režisoru šiem jaunajiem materiāliem bija piesaistīts kāds radinieks - pamatskolnieks.

Galu galā jāsaka - koncerts man patika. Tā kā jau iepriekš biju emocionāli sagatavojies Andersona nespējai padziedāt, tā nekļuva par vilšanās iemeslu, un arī instrumentālā puse ļoti labi atsvēra tā vājās puses. Skaidrs, ka šis koncerts vēl vairāk manī stiprināja vēlmi apgādāties ar vēl kādām pāris agrīnajām Jethro Tull platēm, un arī ķeksītis iedomātajā tabulā ir atzīmēts - esmu klātienē dzirdējis, kā Ian Anderson izpilda "Thick as a Brick".
2018-03-06
8.0
comments powered by Disqus