Post Pop Depression

Man ir grūti šobrīd salikt kopā divus mentālos portretus: teju septiņdesmit gadus vecu puskailu dēmonu, kas lēkā pa Positivus skatuvi, un visai apcerīgu Deivida Bovija līdzinieku, kas iedziedājis "Post Pop Depression". Es saprotu, ka viņi abi ir viens un tas pats cilvēks, bet līdz galam nespēju tam noticēt.

"Pēc popmūzikas depresija" (uztverama arī kā depresija pēc Popa, t.i., Igija aiziešanas) ir ieraksts, ar kuru pilnīgi iespējams, ka Pops atvadās no saviem uzticīgajiem klausītājiem - cerams gan, ka viņš vēl gana ilgus gadus pavadīs šai pusē, nevis kopā ar Boviju, taču šis tiešām izklausās pēc mūziķa pēdējā albuma, tāda, ar ko ir labi pielikt punktu spožai karjerai. Ne jau velti viņš te dzied par to, ka viņš meklē amerikāņu Valhalu.
Tas diezgan labi sasaucas ar Bovija dziesmu par Lācaru. Ja nu vienīgi Pops prognozējami meklē to paradīzi, kurā nonāk kaujas laukā kritušie - atbilstoši arī manai izpratnei, ka viņu reiz nonesīs no skatuves.

Vispār gan ar "Blackstar" un "Post Pop Depression" paralelēm ir jāuzmanās, jo ar hronoloģiju tur ir sarežģīti. Ierakstīti abi albumi ir aptuveni vienā laikā, izdots vispirms Bovija albums, pēc tam Igija (jau pēc Bovija nāves). Tieša ietekme tur nemaz nebūtu iespējama, jo Bovijs pēdējos savas dzīves gadus bija stipri noslēgts un, kā vēsta intervijas, ar Igiju viņam sevišķa kontakta jau ilgstoši nebija. No kā var secināt, ka itin līdzīgā vietā viņi nokļuva neatkarīgi viens no otra. Protams, tagad ir grūti teikt, vai Igija albums būtu bijis tieši tāds pats, ja ne Bovija nāve - gan jau, ka viņam bija vēl kāda dziesma ierakstīta, producenta veikums varētu būt atšķirīgs utt. un var gadīties, ka 2016.gada sākumā arī pats Igijs būtu izdevis drusku citādāku "Post Pop Depression". Katrā ziņā viņa "German Days" raisa asociācijas pat ne ar viņa un Bovija jaunības dienu trakulībām Berlīnē, bet vairāk ar to, kā pats Bovijs 2013.gadā ar "Where are we now?" pārdomāja aizgājušo laiku.

Lai pārvarētu (vai arī izdzīvotu) šo depresiju, Igijs piesaistīja par sevi ievērojami jaunākus mūziķus - Džošu Hommi no "Queens of the Stone Age", viņa grupas biedru (un vienlaikus "The Dead Weather" dalībnieku) Dīnu Fertitu un Metu Heldersu no "Arctic Monkeys". Homme patiesībā arī ir visvairāk atbildīgs par ieraksta skanējumu - viņš ne tikai tajā spēlē ģitāru, basu, klavieres, sintezatorus, melotronu un perkusijas, bet arī ir tā producents. Un jāsaka - lai arī paši QotSM mani nekad nav sevišķi interesējuši, savu darbu viņš ir paveicis izcili - ja ne gluži kā Toni Visconti Bovijam, tad ļoti tuvu tam. Tas pilnīgi noteikti ir arī viņa nopelns, ka Igijs 2016.gadā izklausās vienlaikus aktuāls un ne modei pakaļ skrienošs. Ļoti labi viņam izdodas paveikt ieraksta pirmajā pantā apgalvoto:
I'm gonna break into your heart,
I'm gonna crawl under your skin.


Droši vien nav pārsteidzoši, ka "Post Pop Depression" kļuva par visaugstāk gan britu, gan amerikāņu topos uzkāpušo Popa ierakstu (vecie lojālie fani pret neko nemaksājošajiem strīmotājiem), bet tas patiešām var tikt uzskatīts par vienu no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem. Protams, nav šaubu, ka pastāv zināmas pretrunas starp to Igiju Popu, kas apdzied Gardēniju, un to Igiju Popu, kurš vēlas būt tavs suns, bet varbūt tā nemaz nav pretruna - viņš apzinās savus gadus, savu mirstību, bet viņš ir gatavs nest to krustu, kas viņu nogādās Valhalā, kas laikam jau ir Igija pamatmērķis.
2016-07-29
8.5
comments powered by Disqus