Koncerts Ķīpsalas hallē

Būtu liels pārspīlējums apgalvot, ka es būtu Intara Busuļa daiļrades cienītājs vai vēl jo vairāk ka es viņu apbrīnotu kā cilvēku, tomēr jāatzīst, ka popmūzikas lauciņā viņš ir viens no kvalitatīvākajiem darboņiem Latvijā, turklāt itin pārliecinošs viņš ir arī vokālā džeza vidē, līdz ar to nekādi nav saucams tikai par absolūtu "plaša patēriņa preci". Līdz ar to piedāvājumam redzēt viņu uzstājiemies Latvenergo Ziemassvētku ballē piekritu bez domāšanas (arī tālab, ka līdz šim man nebija sanācis pārklāties ar Busuļa koncertiem). Apstākļi koncerta gan bija itin īpatnēji - publika sēž pie galdiņiem, stumj māgā un mazliet uzpildās ar dzērieniem, bet uz skatuves Busulis un Abonementa orķestris (viņa pavadošā grupa). Lai labotu situāciju, Busulis aicināja publiku dejot, un atsaucība patiesībā bija ļoti laba. Sākotnēji gan šķita, ka solists drusku parāk aktīvi darbojas, radot balagānisku iespaidu, bet pamazām pie uzstāšanās pieradu (un arī Busulis pierima).

Programmas ievaddaļā netrūka svešu populāru dziesmu, tai skaitā "Ķiršu lietus" (no paša Busuļa dziesmām tikām atpazinu "Viss ir iespējams"). Kā jau to no Busuļa var sagaidīt, daļa dziesmu bija krievu valodā, kas konkrētajai auditorijai droši vien bija ļoti ok (nezinu gan, vai tik ļoti ok, ka citādi nebūtu labi), bija arī šādi tādi elementi veltīt aktuālajai Ziemassvētku sezonai (gan interesantas variācijas par Jingle Bells, gan Laba slava sniedziņam), diezgan sakarīga komunikācija ar publiku, labs skanējums un saturs patiešām ļoti piemērots dejošanai (īsti gan arī nezinu, kā šādos apstākļos vispār varētu izpildīt nedejojamu mūziku, jo citādi jau publikai būtu pārāk maz intereses). Tad sekoja pauze, un pēc tās Busulis un Abonementa orķestris nospēlēja vēl otru taimu, kurā izskanēja arī Busuļa laikam pēdējo gadu zināmākā dziesma - par rīta kafiju.

Vai manī koncerts izsauca sajūsmu? Nē. Bet tas apstiprināja to, ka Busulis tiešām ir labas kvalitātes "entertainer". Iespējams, viņu varētu saukt par Latvijas Robiju Viljamsu - kā nekā arī Busulis vispirms populārs kļuva kā boyband varonis (Caffe vs Take That), tad apliecināja sevi kā popmūziķis, bet vienmēr ir bijis gatavs darboties arī ārpus striktajiem žanra rāmjiem. Un gatavība sevi apliecināt arī citādāk, nekā to no popmūziķa to sagaida, manī noteikti raisa cieņu. Vispār, protams, tie ir drusku dubultie standarti - Busuļa gadījumā mani kaut kā ne mazākajā mērā neuztrauc tas, ka viņš dzīvojas pa Krievijas TV un gan jau, ka piedalās arī itin saturā un formā apšaubāmos pasākumos, kamēr "Prāta vētrai" to piedot nevaru. Bet tur laikam joks ir tajā, ka Busuli nevienā brīdī neviens nemēģina pasniegt kā kaut ko lielāku par vienkārši izklaides industrijas pārstāvi - viņš nedzied kopā ar kori Dziesmusvētkos (tā man vismaz šķiet), nerunā ar presi par filozofiskiem un reliģiskiem jautājumiem un neattaisno savu komerciālo pusi ar Bībeli. Īsi sakot - viņš šķiet esam normāls čalis, ar kuru varētu iedzert glāzi alus. Un dzied viņš labi un Kārļa Lāča personā ir atradis labu radošo partneri.
2016-12-22
7.5
comments powered by Disqus