Interrobang‽

Pieņemu, ka nav sevišķi liela varbūtība, ka tu būsi dzirdējis par grupu "Interrobang‽". Jau tās nosaukums vien ir kaut kas diezgan mistisks. Kā izrādās, interobangs ir divdesmitā gadsimta otrajā pusē parādījusies pieturzīme, kur vienā simbolā tiek apvienotas jautājuma un izsaukuma zīmes. Proti, ? + ! = ‽. Un no tā izriet, ka grupas nosaukumā ir vispirms pieturzīmes nosaukums, bet tad, pati pieturzīme. Līdzīgi kā tas būtu grupas "Komats," gadījumā (un tas man kaut kā vairāk raisa asociācijas ar Gēdeli, Ešeru un Hofštateru, nevis ar popmūziku).

Uz šo brīdi vienīgais Interrobang‽ albums nav guvis nekādus nopietnus panākumus droši vien nekur pasaulē. Šaubos, ka Interrobang‽ plāno viesoties ar koncertu Latvijā. Un viņi nav no jaunajiem un perspektīvajiem mūziķiem, kuriem priekšā ir spožas slavas laiki, bet pagaidām kaut kā vēl nav izdevies iekļūt slavas saulītē (kā piemēram, King Charles, kurš tūlīt, tūlīt kļūs par Lielbritānijas populārāko mūziķi⸮). Nē, šiem vīriem vecums nav tas, lai viņi varētu par kaut ko tamlīdzīgu sapņot.

Līdz ar to likumsakarīgs ir jautājums - kāpēc tad es pēkšņi pievērsos šai grupai? Atbilde patiesībā nav tālu jāmeklē. Divi no grupas dalībniekiem Danstens Brūss un Harijs Heimers iepriekš spēlēja kādā citā visnotaļ anarhiski noskaņotā britu blicē - Chumbawamba. Un es, savukārt, būdams jaunāks, biju itin nopietns šī kolektīva cienītājs, kuram pēkšņi nesen radās jautājums: ar ko nez pēc tās izjukšas nodarbojas kādreizējie Chumbawamba dalībnieki? Un tā nu mēs nonākam pie Interrobang‽, kuras līderis Brūss bija Chumbawamba solists tās vienīgajā hitā - dziesmā "Tubthumping". Līdz ar to vietā ir jautājums: kā tad viņam sokas 20 gadus vēlāk?

Savā ziņā - turpat, kur desmit gadus agrāk, proti, vēl pirms "Tubthumping" uz brīdi Chumbawamba padarīja slavenus. Jau ieraksta pirmajā dziesmā Brūss paziņo, ka viņš joprojām ir tepat un ka viņam joprojām ir kaut kas, ko teikt. Lieki teikt, ka tas, ko viņš vēlas teikt, nav sevišķi mainījies kopš "Never Mind the Ballots" laikiem. Dziesmas ir īsas, dusmīgas, no izteikti kreisējām pozīcijām tapušas. Lieliska ir "The Inclement Weather", kurā ir iekļauts nedaudz pārveidots pantiņš par piektā novembra atcerēšanos (lieki teikt, ka Brūsam pieklājas apjūsmot Gaju Foksu). Ja salīdzina ar tieši Chumbawamba daiļradi, tad šeit līdzība noteikti ir vairāk ar grupas agrīnajiem skaņdarbiem - pirms flirta ar deju mūziku un pilnīgi noteikti pirms tautas mūzikas elementu iesaistīšanas. Pamata vēstījums šim ierakstam ir, ka lai arī vecāks, Brūss joprojām ir dusmīgs un vienīgais, kas viņu satrauc, ir - cik ilgi vēl? Agrāk vai vēlāk taču ir jāpienāk tam brīdim, kad tevi pārņem konservatīvisms un nekādām pārmaiņām tu neesi gatavs. Tikām pagaidām dziesmā "Are You Ready People?" Brūss joprojām sapņo par revolūciju (un viņa skatījumā atšķirībā no Jēzus teiktā lēnprātīgie nevis iemantot zemi, bet gan ne sūda).

Agresīvas ģitāras partijas, Brūsa rečitējošais vokāls ar kliedzošiem elementiem, dusmīgi teksti, gan par pasauli, gan par personīgo novecošanu. Patiesībā līdzās politiskajām sūdzībām saturiski visspēcīgākais šķiet albumu noslēdzošais skaņdarbs "Am I Invisible Yet?", kur otro reizi ierakstā Brūss citē The Who (arvien vairāk viņš runājot par savu paaudzi), sūkstās par pakāpenisku sadalīšanos un tad noslēdz ierakstu neticami mierīgi un pat liriski.

Skaidrs, ka šim ierakstam nav ne mazākā potenciāla kļūt populāram ārpus ļoti šaurām aprindām, un man pat pret to nav sevišķu iebildumu. Bet, cik dīvaini lai tas arī nebūtu, tas šķiet varbūt pat labāks par vairākiem klasiskajiem Chumbawamba ierakstiem. Mazliet citāds, ar drusku minimālāku skatījumu. Bet labs! Ja pēkšņi notiktu brīnums un viņi tomēr viesotos Latvijā - noteikti aizietu uz koncertu!
2018-05-23
8.0
comments powered by Disqus