Irrational Man

Vudija Alena jaunāko filmu - "Nesaprātīgs cilvēks" - skatījāmies kino, turklāt vēl tajā kinoteātrī, uz kuru parasti neejam. Bet ja nu gadās biļetes pa lēto, var jau arī komerckino paradīzi apmeklēt, tik principiāls arī es neesmu. Skatītāju gan bija gaužām maz, bet varētu būt, ka tā ir vispārēja, nevis tikai šīs filmas tendence (lai gan - kāda principā man starpība?).

Šo filmu var vērtēt un analizēt dažādi. Tā ir filma par dzīves jēgas meklējumiem un tās atrašanu noziegumā. Tā ir filma par aizliegtu (tā varētu teikt) mīlestību un tās sekām. Tā ir par romantisku idealizēšanu un to, pie kā tā noved. Tā ir skumjš stāsts par vīrieti ar neadekvātu pašvērtējumu, kurš patiesībā nav ne tuvu tik gudrs, kā viņam pašam šķiet un par ko ir pārliecinātas arī romantiski noskaņotas dumiķes. Un tā ir filma par čali - grīdaslupatu, kurš vienmēr būs klāt, kad tev viņš būs nepieciešams un kuram nav labu nākotnes perspektīvu.

Filmas galvenie varoņi ir augstskolas pasniedzējs un viņa studente. Viņš (Žoakins Fīnikss) - izbijis dumpinieks un puslīdz ievērojamu grāmatu par filosofiju autors - ir pēdējā laikā pamatīgi degradējies un tagad strādā nenozīmīgā mazpilsētas augstskolā, pamatīgi lokot viskiju. Viņa (Emma Stouna) ir simpātiska meitene, kura ir it kā diezgan gudra, daudz lasījusi, bet faktiski - dumja romantiķe, kura neglābjami ieķeras savā diezgan destruktīvajā pasniedzējā. Ar visām itin tuvajām (bet tomēr neseksuālajām) attiecībām ar jauno meiteni viņš tāpat ir konstantā depresijā, no kuras viņu izraut spēj tikai pilnīgi svaiga ideja - slepkavība. Dabiski, ka Dostojevska "Noziegums un sods" šajā filmā tiek pieminēts, lai gan upuris nav večiņa, bet gan korumpēts tiesnesis, un cirvja varonim arī nav.

Vudijam Alenam raksturīgā manierē filma ļoti dabiski no diezgan nenopietnas kļūst visnotaļ nopietna, vienlaikus tomēr pilnībā savu vieglumu nezaudējot. Vērts gan piebilst, ka šī filma arī savos vieglākajos brīžos nav komēdija - pat Wikipedia tās aprakstā šo vārdu nelieto - un varbūt pat labi, ka tā, jo komiskums varētu šo visu padarīšanu darīt banālāku.

Kas mani droši vien visvairāk fascinēja, ir tas, kam Alens šeit pats sevišķu uzmanību neatvēl - apstāklis, ka abas galvenā varoņa sievietes - studente Džila un pasniedzēja Rita - ir faktiski viena un tā pati sieviete dažādos vecumos, un arī Džilas puisim Rojam ir visas iespējas izaugt par Ritas vīru Polu - lupatu ar stāžu. Līdz ar to laikam jau tev kā skatītājam nevajadzētu vēlēties, lai Džilai un Rojam viss attiecībās būtu labi, jo ilgtermiņā sūdi vien tur var sanākt.

Kā lai arī nebūtu, filma man patika (vienalga, ka kritiķiem līdzīgi kā "Magic in the Moonlight" tā pie sirds negāja), un droši vien vajadzētu ieplānot uz šo ziemu (ja tāda, protams, būs) pamazām noskatīties tās Alena filmas, kuras vēl neesmu redzējis.
2015-09-17
8.0
comments powered by Disqus