Kazhes pierakstu burtnīca

Pērno Jāņu pasākumu - Miķeļtorņa Spartakiādi pārsist vērienā nevienam šogad īsti nebija iekšā, līdz ar to jautājums par to, ko īsti darīt šajos Jāņos, risinājās kaut kā īpaši lēnām un nesteidzīgi. Varianti tika cilāti daudzi un dažādi, bet galavārdu, ja nekļūdos, teica Edijs, paziņojot: Hījumā! Un patiesi - kālab gan lai neaizbrauktu uz Igaunijas otru lielāko salu, lai tur pacept kād' gaļiņ', iedzert kād' aliņ' un uzdziedāt kād' dziesmiņ'? Savācāmies astoņu cilvēku sastāvā: Baiba, Irbe, Ilze, Edijs, Anita, Raitis, Marina un es. Puslīdz sarunājām, ko ēdīsim, ko ņemsim līdzi un kā brauksim, un tad atlika tik vien kā braukt. Un tad nu mēs braucām (startējām 23.jūnijā ap pulksten deviņiem).


Ceļa Rīga - Hāpsalu galvenā atrakcija bija pasažieru rotācija automašīnās, kas tika veikta regulāros pitstopos, visbiežāk izmantojot pārbaudīto čikāšanās metodi. Tā kā es sēdēju pie stūres, tad rotācijas pasākumos neiesaistījos, tāpat man secen gāja iespēja vēl Latvijā uzsākt alus sezonu. Lielāko pieturvietu organizējām Pērnavā, lai iepirktu pārtiku vairākām dienām. Ilze te bija sarūpējusi atrakciju - izlozējām katrs sarakstu ar produktiem, ko veikalā atrast, un tad nu individuāli skraidījām pa Rimi, meklējot, kur gan igauņi noslēpuši, piemēram, miežu putraimus. It kā šķita, ka sevišķi nebremzējām, bet beigās tāpat sanāca, ka uz prāmi ieradāmies ar visai mazu laika rezervi. Un tas izspēlēja ar mums itin ļaunu joku.

Tagad jautājums: Kādā veidā lai es aprastu to, kas bija noticis, neparādot sevi nelāgā gaismā? Šis tomēr ir mans blogs, proti, vieta, kur es varētu nodarboties ar pašreklāmu, bet tūliņ man nāksies sevi padarīt par izsmiekla objektu. Labi, ko tur daudz - izrādījās, ka rezervējot prāmja biļetes biju pamanījies mazliet sajaukt virzienus - 23.jūnijam mums bija paredzēts braukt no Hījumā uz Hāpsalu, bet 26.jūnijā - uz salu. Lieki teikt, ka tas nebija tas, ko mums vajadzēja. Es varētu mēģināt meklēt atrunas un skaidrot, kāpēc tas tā notika, bet laikam jau nav vērts - kļūda muļķīga, kļūda acīmredzama. Atlika tikai noskaidrot - kādas tam būs sekas? Izrādījās, ka ne tik ļoti dramatiskas, kā varētu baidīties. Par ļoti saprātīgu (5 eiro no viena auto) piemaksu biļetes mums tika apmainītas pret pareizām, ar to vien piebildi, ka tagad mums tomēr nācās stāvēt dzīvajā rindā, nevis braukt ar "savu prāmi". Rezultātā "savu prāmi" mēs nokavējām un nācās pusotru stundu pavadīt ostas kafejnīcā. Varbūt ne pats spožākais pavērsiens, bet arī ne lielākā katastrofa cilvēces vēsturē. Jāatzīst, ka tajā brīdī mēs pat nenojautām, kāds sīkums Eiropas mērogā mūsu nokavētais prāmis būs līdzās kādam citam šīs dienas notikumam. Bet par to - vēlāk (ja neaizmirsīšu).

Iepriekš mēs bijām kaut kur dzirdējuši, ka igauņi Jāņus svinot rāmāk kā latvieši un viņiem 23.jūnijs nemaz neesot brīvdiena. Izrādījās - un kā vēl ir brīvdiena, arī tāpēc, ka šajā dienā Igaunijā svin Uzvaras dienu. Nē, ne tās uzvaras, ko svin 9.maijā, bet gan pieminot Cēsu kaujas. Interesanti, protams, ka Cēsu kaujas igauņiem šķiet nozīmīgākas nekā latviešiem. Tur gan laikam skaidrojums ir vienkāršs - pēc Ulmaņa apvērsuma 22. jūnijs (nez kādēļ latvieši un igauņi atšķirīgi traktē kauju beigu datumu) tika svītrots no svinamo dienu saraksta, visticamākais tādēļ, ka Cēsu kaujās nebija iesaistīts nedz Ulmanis, nedz viņa līdzgaitnieks ģenerālis Balodis. Taču es te, šķiet, ne par vēsturi gribēju rakstīt, bet par to, ka igauņi 23.jūnijā uz darbu negāja, bet vēsā mierā brauca atpūsties, piemēram, uz Hījumā. Un līdz ar to mūs sāka satraukt jautājums - kur tad mēs vispār svinēsim Jāņus? Igaunijas Valsts meži (RMK) ir daudzviet izbūvējuši izcilas kvalitātes atpūtas vietas, un arī Hījumā tādu netrūkst, taču bija skaidrs, ka ne jau mēs vienīgie šajās dienās plānojām dzīvoties pa Hījumā un ka ne jau mums vienīgajiem interesēja vietas, kur uzsliet teltis un veikt ballēšanos. Pašu prāmim tuvāko RMK kempingu izlēmām neapmeklēt, jo tur uz vietām cerēt būtu naivi, aizbraucām mazliet tālāk. Un sapratām - viss ir slikti. Nē, nebija tā, ka tur pavisam nebūtu vietas, kur uzsliet kādu telti, bet cilvēku priekšā bija daudz, ļoti daudz. Mēs galīgi neesam noslēgti nesabiedriski mūdži, tomēr kopumā jau nu gribējās mazliet vairāk privātuma. Pārmērīga optimisma, ka citur būs labāk, patiesībā nebija, tomēr izlēmām mēģināt laimi cituviet.

Braucām mēs principā uz Hījumā otru krastu, bet caur iekšzemi. Un kaut kur salas vidienā Marina paziņoja - vajadzētu iebraukt apskatīties vienu namiņu, lai novērtētu, cik daudz cilvēku ir šādās vietās. Optimisma, ka šis namiņš varētu kļūt par mūsu naktsmītnes vietu, protams, nekāda, bet tā kā principā gandrīz garām braucām, varējām jau apskatīties. Un ko tu domā - tur priekšā pilnīgs tukšinieks! Ir grils, ir malka, ir tualete, ir dīķis un patiešām ir pat namiņš, kurā Edijs uzreiz paziņoja, ka viņš ierīkos savu telti. Teicama vieta jāņošanai, un nevienas dzīvas dvēseles, izņemot mūs. Un zirgu, kuru aizgāja apciemot Irbe. Un zīlīšu ģimeni, kura, kā vēlāk atklājām, dzīvoja šķirbā starp namiņa baļķiem.

Tagad mēs esam sasnieguši to apraksta vietu, kur sākās ēšana, dzeršana un dziesmu dziedāšana. Droši vien sevišķi šo tēmu neizvērsīšu, jo šobrīd man kaut kā par ēdienu domāt galīgi negribās, un dziesmas arī nedziedu. Varu vien piebilst, ka ēdām mēs brangi (arī turpmākajās dienās), dzērām - kā nu kurais, bet dziedājām... atkal jau kā nu kurais. Galvenais taču ir centība, vai ne? Bet saku tev godīgi - par Aldi Drēģeri un irsi, kas vaid mežmalā, labāk nerunāsim!

Nekāda izcili ilgā ballēšanās vismaz man Jāņu naktī nesanāca, bet vismaz nebiju pirmā kritušā statusā. Šajā rubrikā taktisku manevru mēģināja izspēlēt Baiba, motivējot Irbi uz ātrāku gulētiešanu, tomēr beigās viņai tomēr neizdevās izvairīties no dalītas pirmās vietas aiziešanā gulēt. Tikām naskākie jāņotāji izrādījās Ilze, Edijs un Raitis, kas laikam jau nav sevišķi pārsteidzoši. Kad es gāju gulēt, vaļā gāja dziesma par trīs runčiem kādā krogā.


Būtu liels pārspīlējums teikt, ka 24. jūnija rīts mums bija straujš. Ārā lija, un nekādas motivācijas rāpties ārā no telts nebija itin ilgi. Patiesībā pat pulkstenī skatīties nekādi nevarēju saņemties, līdz ar to biju itin pārsteigts, kad beidzot šo lēmumu pieņēmu, noskaidrojot, ka ir jau pāri vienpadsmitiem. Lai vai kā, bet par sevišķu guļavu sevi nekad neesmu uzskatījis, un līdz šim līdz vienpadsmitiem biju gulējis vien situācijās, kad gulēt bija iets ap septiņiem. Kaut kā arī neticās, ka manu ilgo atlūzienu būtu izprovocējis aptuveni viens vakara gaitā izdzertais alus, laikam jau drīzāk organisms izmantoja iespēju tikt pie atslodzes, ko tam dodu itin reti.

No rīta noskaidrojās arī tas apstāklis, kā dēļ mana prāmja kļūda šķita sīkums - Brexit. Itin negaidīts pavērsiens, un domājams dažs labs brits par šo varētu pārdzīvot vairāk nekā mēs par 10 zaudētajiem eiro un mazliet nočakarēto laiku. Labāk pat neko nerakstīšu par to, ka šajā vakarā mēs daudz un gari runājām par vienotās Eiropas tālāko nākotni, karu un citām izklaidējošām tēmām.


Svarīgākais lēmums šajā dienā mums bija saprast - vai mēs dodamies kaut kur citur meklēt laimi, vai arī mēģinām noturēt šo naktsmāju vietu vēl uz 24 stundām? No vienas puses, gribējās jau kaut ko Hījumā arī apskatīt (ne tikai alu un šašliku), tomēr mums bija tik daudz izkrāmētas iedzīves, uzslietas teltis un tā tālāk, un vai patiešām mums vajadzēja kaut kur doties? Beigās nonācām pie itin oriģināla kompromisa varianta - paliekam vēl vienu nakti šajā jaukajā vietā, taču pēcpusdienās dosimies izbraukumā apskatīt tuvējās interesantākās vietas. Visi vienlaikus gan braukt nevarējām, tāpēc izlēmām, ka vispirms brauks viena auto ekipāža, bet pēc tam - otra. Par komandu (mašīnu) kapteiņiem tikām izvēlēti Ilze un es kā šīs dienas šoferi un pilnīgi godīgā izlozē noskaidrojās, ka pirmajā tūrē dosies Ilze ar Raiti, Ediju un Baibu, bet otrajā - es ar Marinu, Irbi un Anitu.


Būtu pārspīlēti teikt, ka saulīte mūs šajā dienā lutināja - gluži otrādi, laiks bija lietains, un sākotnēji mēs, palikuši četri vien, sēdējām zem nojumes pie Edija "telts", skatījāmies lietū, ēdām un runājām. Tad mūs mazliet izdzina zīlīšu māte, kura baidījās iet barot savus bērnus, tāpēc mēs evakuējāmies mazliet nostāk. Tad vēl mazliet vairāk nostāk, jo zīlīte izrādījās bailīga. Tad - aiz nojumes stūra. Beidzot putns tika iekšā, bet mums itin ātri radās doma, ka varbūt nemaz nevajadzēja no lietus slēpties. Un patiesi - laiks jau bija gana silts, lai arī lietains. Anita ierosināja peldi dīķī. Marina un es piekritām, bet Irbe ne. Nopeldējāmies. Tad Anita ierosināja spēlēt volejbolu. Nu arī Irbei nācās uzvilkt peldkostīmu, lai nesaslapinātu drēbes. Tad Anita ierosināja ieziepēties ar dušas želeju, lai no lietus būtu arī labums mazgāšanās veidā. Tā arī izdarījām. Turpinājām spēlēt volejbolu. Kad apnika volejbols, ar to pašu bumbu pārgājām uz futbola spēli, meitenēm saspēlējoties, bet man mitinoties krūmu veidotos vārtos.


Bijām tik ļoti iekarsuši, ka paziņojums no otras ekipāžas, lai metam šīs lietas pie malas un ātri esam gatavi kaut kur braukt, mūs pārsteidza nesagatavotus. Ātra pelde, lai noskalotu dušas želeju, un - aidā mašīnā! Iemesls steigai bija tāds, ka vajadzēja paspēt uz Ristnas bāku pirms tai bija beidzies darba laiks. Braucām ātri, nekur ceļā lieki nepiestājām, pie bākas bijām gana savlaicīgi. Pērkot biļetes, izmantojām piedāvājumu "trīs vienā", proti nopirkām kombinēto biļeti, kas ļāva apmeklēt visas trīs Hījumā bākas. Tā kā igauņi ir progresīva tauta, pie ieejas bākās tagad vairs nav personāla, bet gan aparāts, kas nolasa tavas biļetes svītru kodu. Tiesa, izrādījās, ka mūsu biļetes bija kaut kādas nīkulīgas, aparāts tās neņēma pretī un beigās sanāca, ka otrajā un trešajā bākā nācās lūgt, lai mums izsniedz jaunas biļetes. Bet vismaz centieni būt moderniem ir acīmredzami, arī tas ir labi.


Kas gan ir brīnišķīgi, ka visas trīs bākas ir pieejamas apskatei, jo tūristiem jau nav lielāka prieka kā kaut kur uzkāpt, un gan jau vismaz kaut kādas izmaksas biļešu nauda ļauj nosegt. Tas tā, atceroties, ka Miķeļbākā pēdējos gados augšā tikt vairs neesot iespējams. Pati Ristnas bāka ir laikam gan vismazāk iespaidīgā no Hījumā bāku trijotnes (nav ne sevišķi veca - 1920.gads, ne izcili augsta - 30 metri), taču tāpat pietiekami iespaidīga inženiertehniskā konstrukcija. Turklāt iepriekš biju iekšā bijis tikai vienā no Hījumā bākām, tagad varēja šo statistiku uzlabot.

Neko ilgi gan bākas augšā nekavējāmies - ko tu tādā vietā vispār ilgi vari darīt? Ok, dažas idejas man ir. Var dzert šampanieti (tas gan nav izcili ilgi), var rīkot šaha turnīru, var spļaut ķiršu kauliņus, bet visbiežāk tā tomēr bākas apskates laikā tu nedari (jo īpaši, ja zini, ka pamazām nāk vakars un vēl šis tas ir šodien jāpaspēj). Pirmais, ko mēs paspējām - apskatījām vienu bunkuru turpat netālu jūras virzienā, par kuru bija doma, ka to varētu iekļaut kā punktu mūsu iecerētajā Hījumā militārajā multislēpnī. Pēc tam braucām uz Kepu (Kõpu) bāku - vienu no pasaulē vecākajām nemitīgi aktīvajām bākām, kas savu darbību uzsāka jau 1531.gadā - aptuveni tai laikā, kad Itālijā beidzās Renesanse (nezinu, kāpēc šo tēmu tagad pieminu). Te gan patiešām biju iepriekš bijis, bet nav jau liela bēda uzkāpt bākā vēlreiz - gan jau ka ekspozīcija bākas iekšpusē pa šo laiku ir mainījusies, ja arī pati bāka izskatās itin līdzīgi sev pašai pirms pārsimts gadiem.


Obligātā programma ar to mums arī bija cauri, bet tas nekādi nenozīmēja, ka vajadzētu steidzami doties atkal uz mūsu naktsmītnes vietu. Tā ir priekšrocība otrajai ekipāžai - nav jāraizējas par to, ka kāds uz tevi gaida un tevis dēļ kaut ko nokavēs (ok, gaidīt jau mūs varēja, bet nepaspēt gan ne, tad jau drīzāk mēs varējām nepaspēt uz alu, ja tas būtu beidzies). Ieēdām kūkas bākas kafejnīcā (gardas!). Aizbraucām pie jūras, es nopeldējos, meitenes ne. Izgājām vienu dabas taku. Atradām pāris multislēpņus. Vienu no tiem - neatrodot pirmo punktu, bet Marinai ievērojot kaut ko aizdomīgi konteinerim līdzīgu. Pabijām pie kādas pamestas baznīcas, uzkāpām tornī, no kura skaidrā laikā varot redzēt Sāremā, kas gan izklausījās pēc pilnīgām muļķībām, jo apkārt tā saauguši koki, ka pat jūru nemanīja, kur nu vēl salu kaut kur tālumā. Secinājām, ka vienīgais veids Sāremā ieraudzīšanai ir ziemā, pieliekot mēli pie kādas no metāla konstrukcijām. Un tad gan pamazām pienāca laiks braukt "mājās", vairāk nekādu ieplānotu apskates objektu mums nebija.


Vakars? Kā jau vakars - atkal ar Alda Drēģera dziesmām, atkal ar izrīšanos, salīdzinājām, kurš ko šīs dienas laikā redzējis un ko izdarījis. Atkal jau es nebiju ne pirmais, ne pēdējais gulēt gājējs, tiesa, šoreiz man bija plāns, ka ilgi gulēt nevarēs - no rīta jāiet skriet.

Un patiesi - no rīta jau astoņos biju augšā un ārā no telts. Rīts arī bija daudz cerīgāks - šoreiz šķita, ka mums priekšā būs silta un saulaina diena. Skriešanas plāns man bija diezgan vienkāršs - viegls desmit kilometru riksītis "apkārt kvartālam". Protams, tā kā skrēju bez telefona un kartes, tad īsti nezināju ne "kvartāla" izmērus, ne to, pa kuriem tieši ceļiem skriešu, bet vismaz konceptuāli zināju, kur atradās lielais ceļš, un ar to vajadzēja būt pietiekami. Izrādījās - patiešām bija pietiekami, ja neskaita tādu īpatnību, ka pēdējā mala izrādījās drusku garāka, līdz ar to sāku jau satraukties, vai tomēr neesmu kā jau topogrāfiskais idiots ņēmis un kaut kur nomaldījies. Tomēr izrādījās, ka viss bija kārtībā, izskrienot uz ceļa, pie kura atradās mūsu "kempings", vajadzēja tik vien kā saprast, pa kreisi vai pa labi jāskrien. Izlēmu, ka pa labi ir ticamāks variants, taču aizskrējis līdz pirmajam kilometru stabiņam secināju - nē, tomēr pa kreisi. Rezultātā gan neko daudz vairāk par iecerēto noskrējis nebiju - vien pāris kilometru bija ienācies bonusā.


Reizē ar manu finišu distancē devās Baiba, tā ka mums gandrīz vai sanāca skriešanas stafete. Es tikām iegāju dīķī noskaloties, un nu jau pamazām arī tauta sāka mosties. Galvenais gan bija pamodināt Ediju, kurš bija šai dienā atbildīgais par brokastu putru. Un, ja nu ir kāda lieta, kas par Ediju ir droši zināma - no rīta viņam patīk pagulēt. Taču mums bija ierocis, pret kuru Edijam parasti klājas grūti - Raitis. Kāpēc Raitis? Jo viņam nav ētisku aizspriedumu un cilvēciskas līdzjūtības pret biedru, kurš vēl tikai mazliet vēlas pasnaust. Bez jebkādām ceremonijām Raitis ietriecās Edija "teltī" un ieslēdza radio. Nav ko gulēt!

Pateicoties Raita pašaizliedzībai (kas to lai zina, cik daudz lāstus viņš par to saņēma), Edijs tiešām no namiņa iznāca ārā un ķērās pie putras darbiem. Pēc kāda laiciņa pārradās arī Baiba, kura bija izmantojusi iespēju atpakaļ skriet pa azimutu, nevis ceļu, līdz ar to viņai bija sanācis pavisam cienījams treniņš. Un tad jau sākām vākt kopā teltis. Iepriekšējā vakarā es biju noteicis par plānoto starta laiku pulksten 11, lai gan reāli apzinājos, ka praksē tas nozīmēs izbraukšanu divpadsmitos. Un patiesi - divpadsmitos mēs patiešām jau bijām startējuši.

Kursu mēs uzņēmām uz manu šīs dienas galveno interešu objektu - Tahkunas pussalu Hījumā galējos Ziemeļos, kur gribēju kārtīgāk apskatīt padomju armijas militārā mantojuma atliekas. Jā, neslēpšu - bija doma tur izvērst jau iepriekš pieminētā multislēpņa punktus, taču lai arī slēpni mēs fiziski izvietojām, vismaz pagaidām tas apmeklētājiem atvērts netiks (te pie vainas kāda neveiksmīga sakritība, par ko šoreiz klusēšu). Sākām pussalas apskati mēs gan ar pēdējo no Hījumā bākām. Tahkunas bāka ir augstākā no salas bākām, veselus 43 metrus ražena, tā no Latvijas bākām augumā piekāpjas vienīgi Miķeļtornim. Bet atkal jau atšķirībā no Miķeļtorņa tā ir atvērta apmeklētājiem. Līdz ar to tas ir tikai dabiski, ka arī šajā bākā mēs uzkāpām, pabeidzot šādā veidā Hījumā virsotņu iepazīšanu. Netālu no bākas atrodas piemiņas objekts (monuments?) prāmja Estonia bojāgājušajiem. Patiesībā, skarbi iedomāties, ka Eiropā lielākā miera laika jūras katastrofa notikusi tepat netālu.


Grūti tagad, protams, mainīt tematiku, bet vajag. Mēģinājām aiziet līdz Tahkunas mola galam, taču tas izrādījās nepietiekami civilizēts, un pamazām viens pēc otra metām plinti krūmos. Šajā rubrikā labākais sasniegums Edijam, kurš vispār nesāka iešanu pa molu, kamēr pretējā frontē bija Irbe, kura padevās jau tikusi līdz tādai vietai, kur bez kāju slapināšanas vairs nekādi nevarētu iztikt. Taču tad beidzot varējām doties turp, kur man tā gribējās - uz bunkuriem!

Ja tā padomā, es nemaz neesmu tik liels militāro objektu cienītājs, ka pie katras iespējas cenšos paviesoties kādā vietā, kur cilvēki gatavojās 3.Pasaules karam, taču man patīk lietām pieiet pamatīgi un ja kaut kas ir ieplānots, tad to arī cenšos īstenot. Biju no Tahkunas militārā muzeja mājas lapas dabūjis shēmu ar baterijas objektu pozīcijām, un tad nu devāmies ar kājām tās vienu pēc otras apstaigāt. Jāatzīst, ka militārā mantojuma cienītājiem šī zona ir ļoti pateicīga - dažu kilometru pastaigas ietvaros mēs apskatījām, šķiet, 18 objektus, tai skaitā arī vienu "miroņgalvas" tipa torni, kurā varēja arī bez jebkāda ekipējuma uzkāpt augšā. Tiesa, trepes nav vairs pašā labākajā stāvoklī, bet vismaz tās ir. Patiesībā pat pārsteidzoši, cik Igaunijā maz uzdarbojas metāla zagļi - Latvijā tipiski visi šāda stila objekti ir pilnībā "atmetāloti", kamēr šeit ne uz to pusi. Ja iepriekš ko līdzīgu biju novērojis Naissar salā, tur vismaz skaidrojums varētu būt tās attālais novietojums un minimālā apdzīvotība, bet Hījumā jau nu galīgi nav tāds ūķis, lai attapīgi vīreļi nemācētu te rīkoties. Manuprāt, itin labi šo zonu iepazinām. Tiesa, neko daudz neizdevās saprast par vēl vienu militārā mantojuma daļu - šajā zonā kādreiz bija arī šaursliežu dzelzceļš, kas apkalpoja baterijas, bet neko vairāk kā vienu uzbēruma fragmentu mēs nemanījām. Īsti gan arī necentāmies šo lietu pētīt, jo mūsu vajadzībām pilnīgi pietika ar bunkuru tūri. Ja kas - vienā no bunkuriems sastapām pūci.


Svarīgs uzdevums bija arī šim vakaram atrast vietu, kur nakšņot, un pie tā pildīšanas mēs sākām ķerties. Atkal jau mūsu pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Šoreiz gan izrādījās, ka izvēlētā atpūtas vieta neparedzēja teltošanu, bet gan tikai piknkiku - tur ne tikai bija ļoti daudz cilvēku priekšā, bet arī nebija iespēju palikt. Tad kādam radās doma, ka varētu jau darīt tā kā reizēm rīkojamies Latvijā - uzsliet teltis vienkārši kādā brīvā vietā, kur nevienam netraucēsim. Vienā šādā vietā piestājām un jau gandrīz vai sākām kravāt mantas, bet izrādījās, ka par šādu savvaļas variantu ne visi bija sajūsmā. Kategorisko "Nē" šai reizē pateica Baiba un varu teikt, ka es viņai biju par to klusējot pateicīgs - kaut kā man bišķi neērti šķiet Igaunijā, kur ir tik daudz labiekārtotu atpūtas vietu, ņemt un ierīkot apmetni tam neparedzētā vietā, kurināt ugunskuru, ļaut irsim vaidēt ārpus tualetes - kaut kā diži glīti tas nešķiet. Braucām vien tālāk.


Apmetāmies lielā valsts mežu kempingā netālu no Kerdlas (lielākās salas pilsētas). Cilvēku daudzums tur bija tieši uz robežas - bija gandrīz tik kompāniju, cik grilu, bet viens grils tomēr bija brīvs. Ideāli! Kas gan nebija ideāli, tas bija knišļu daudzums. Man ar knišļiem vispār ir ļoti sliktas attiecības, esmu viņiem ļoti pateicīgs upuris, bet šajā reizē es galīgi nebiju vienīgais, kas žēlojās par viņu sabiedrību. Vienlaikus, protams, saprotu, ka Krievijā pabijušās Ilze un Baiba par tādiem Baltijas knišļiem vien iespurdz, bet bija tur diezgan skarbi. Pat pelde jūrā tā īsti mūs no viņiem neatbrīvoja - pietika tev uz mirkli apstāties, lai apkārt saspietotu mākonis. Līdz ar to anv pārsteidzoši, ka šajā vakarā mūsu vidū itin plaši bija pārstāvēta dvieļagalvu kustība. Kā prātīgi šai sakarā izteicās Raitis, ar knišļiem vienīgais risinājums bija ātri sadzerties un iet gulēt. Pirmo daļu varbūt gluži perfekti neizpildījām, bet otro gan. Zināmā mērā arī tādēļ, ka desmitos no rīta jau gribējām būt uz prāmja. Tiesa, knišļaina rīta apstākļos itin iespējams, ka mums tāpat negribētos ilgi dzīvoties uz vietas un baudīt rīta kafiju. Jā, tagad mēs varējām pilnībā novērtēt, cik izcila bija mūsu naktsmītnes vieta pirmajā un otrajā naktīs - pilnīga vientulība un vēl bez knišļiem (jā, tur bija dažas lapsenes, bet ar tām mēs konfliktos neiesaistījāmies).


Cik neticami tas lai arī nebūtu, bet uz prāmi mēs ieradāmies ar pamatīgu laika rezervi (proti - izkasījāmies ļoti ātri, lai arī no rīta knišļu bari nebija novērojami), šajā reizē biļetes jau mums bija pareizas, līdz ar to šķēršļu nokļūt Hāpsalu nebija. Atceļā mēs sevišķi nesteidzāmies - piestājām tur un šur (piem., Hapsalu dzelzceļa stacijā, vēl pie dažiem citiem dzelzceļa objektiem jau Latvijā), man sanāca divreiz nopeldēties (vienu - Salacā, otru Pulksteņa ezerā), no pārējiem tikpat laba bilance arī Raitim. ā, vēl Pērnavā ieēdām picērijā, kuru bija izreklamējis izslavēts igauņu gardēdis ar iesauku Igaunis. Un jā - tā šis pasākums četru dienu garumā bija galā. Pamazām jau dzima doma, ka 2017.gadā Jāņos atkal jābrauc uz Hījumā - vēl tur ir gana daudz darāmā un apskatāmā, un vispār jau Igaunijā ir forši (ieskaitot sakārtoto sistēmu taras nodokļu un nodošanas jautājumos), bet tas vēl ir gana tālu priekšā. Paldies līdzbraucējiem, paldies igauņiem un - uz tikšanos drīzumā!