Jaunie laiki Šķērsielā

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.
Nesen skatījāmies pirmo šīs filmas daļu, nu pienācis laiks otrajai. Filma joprojām ļoti tieši ieskatās savu varoņu dzīvē, tik tieši, ka brīžiem pat grūti saprast, kā tās varoņi neņem ļaunā - gan runas par Daigas drauga iespējamo vēl vienu sievieti, gan alkohola "točkas" rādīšanu darbībā, gan visu sižetu par pārgriezto ūdens cauruli un no tās izrietošo konfliktu starp diviem no Šķērsielas sāgas centrālajiem personāžiem - Aldi un Daigu.
Skaidrs, ka šķiru noslāņošanās šajos desmit gados tikai gājusi plašumā - pirmajā filmā par bagātnieku dēvētais Aldis (kuram gan šie gadi nav bijuši sevišķi veiksmīgi) būtu tīrais plukata uz čigāna Jāzepa vai kazino Plūmiņa fona, strauji rit Šķērsielas paaudžu maiņa - no pirmās daļas gados vecākajiem varoņiem vairs tikai retais mīt Šķērsielā arī otrajā daļā (ne par visiem filma sniedz informāciju, vai viņi tur vairs nedzīvo vai arī vairs nedzīvo nemaz, bet varbūt gluži vienkārši kāds nav vēlējies atkal rādīt savu seju dokumentālistiem).
Jāatzīst, ka salīdzinoši ar pirmo daļu, otrā šķiet tāda kā dinamiskāka - vairāk reālu notikumu, mazāk vienkāršas atsaukšanās uz Šķērsielas vārnu (lai gan otrajā daļā vārnu patiesībā ir vairāk) un struktūra tāda kā skaidrāka. Kas šajā filmā mani pārsteidza - deviņdesmito gadu beigas taču ir laiks, kuru teorētiski man vajadzētu itin labi pazīt, tolaik jau gāju vidusskolā un apkārtējo gana labi redzēju, bet daudz kas šajā filmā šķita iz kategorijas - vai tas maz var būt nosacītos mūsu laikos? Kaut vai padarīšana ar sociķu organizēto tikšanos ar vēlētājiem. Juris Bojārs, kas uzrunā Šķērsielas iedzīvotājus un saņem pretī visai šīzīgu Alda tirādi par īstenajiem pasaules valdniekiem. Tās pašas točkas arī mūsdienās, cik nojaušu, darbojas mazāk atklāti, nemaz nerunājot par reketieriem. Proti, grūti man iedomāties, ka kāds varētu just nostaļģiju pēc deviņdesmitajiem.
Un kas mani šokēja daudz vairāk - Daigas dzīves uztvere. Cik gadu viņai ir tajā filmā? Labi ja trīsdesmit. Un dzīves ambīcijas: kaut kā nodzīvot līdz galam, nekas jauns jau vairs nenotiks, viss lielākais jau ir garām? Skaidrs, ka tu esi tik jauns, cik pats jūties, līdz brīdim, kad tas kļūst smieklīgi, bet nu... Savulaik tā tiešām bija, ka trīsdesmit gados tu biji vecs un norakstāms, bet ne jau mūsdienās! Ja pat vecais Pēteris šajā filmā nav gatavs teikt dzīvei ardievas, ko gan lai saka par Daigu!?
Vispār es te šķiet drusku pazaudēju domas pavedienu, bet gribēju teikt, ka filma man patika un ka tuvākajā laikā būs jāapgādājas ar trešo daļu DVD formātā, lai varētu noķert arī mūsdienas.
2014-11-19
8.0
comments powered by Disqus