Torņa sindroms

Jēkaba Nīmaņa oratorija "Torņa sindroms" bija jāapmeklē tīri vai piespiedu kārtā - kā pārliecinātam pārdaugavietim, kas turklāt gandrīz visu līdzšinējo dzīvi pavadījis dažu kvartālu attālumā no Alīses ielas ūdenstorņa un vēl arī ir tornī tapušās mūzikas cienītājs, būtu bijis klaji bezkaunīgi ignorēt šādu pasākumu. Turklāt pēc ekskursijas bijušajā Prowodnik rūpnīcā biju parādā Kreisajam krastam vienu kultūras pasākumu.

Oratorijas pirmatskaņojums notika Arkādijas parka augstākajā punktā, kur Pārdaugavas svētku ietvaros dažādi pasākumi notika visas dienas garumā, bet mums šis bija vienīgais programmas elements. Lai arī muzikāliem skaņdarbiem tas parasti nav pirmais, kas mani interesē, šajā reizē sižetu atstāstīt vajadzētu. Viens no slavenākajiem tuvējās apkārtnes objektiem - Alīses ielas ūdenstornis - ir sasirdzis, jo viņam ir pilns vēders ar dziesmām un līdz ar to tas sāp. Divdesmit gadu garumā ūdenstornī mājoja andergraunda mūziķi, spēlēja, ierakstīja, dzerstījās - kāds brīnums, ja tornim pašsajūta nav no labākajām? Un ko šādā situācijā sasirdzis ūdenstornis varētu darīt? Protams, iet uz Stradiņa slimnīcu ārstēties! Tā nu mēs šajā skaņdarbā iepazīsim torņa raizes un nedienas, kā arī slimnīcas uzņemšanas nodaļas personālu. Un bonusā te vēl piedalās Āgenskalna divi ievērojami Āgenskalnā dzīvojuši dzejnieki: Jānis Akuraters un Ojārs Vācietis, kuri arī iesaistās ūdenstorņa ārstēšanā.

Ja gadījumā tev kaut kas šajā sižetā šķiet neloģisks, neticams vai nepareizs - tā ir tava, nevis libreta autores Justīnes Kļavas problēma. Saturs darbam ir gana asprātīgs (jo īpaši - ja esi vietējais, nevis, piemēram, tūrists no Vācijas). Mazliet jociņu par pārpildīto slimnīcas uzņemšanas nodaļu, bomžiem, nelaipnām virsmāsās - kā jau pieklājas. Un - ļoti pamatīgs mūziķu sastāvs. Apvienotais Pārdaugavas jauniešu orķestris (te par to, kas tādā ietilpst man, protams, nav dižas sajēgas), divi kori: kamerkoris "Muklājs" un Emīla Dārziņa jauktais koris, koklētāju ansamblis, akordeonistu ansamblis, mežragu kvartets un četri Operas solisti. Kalvis Kalniņš atveido ūdenstorni, Juris Jope - jauno ārstu, Ieva Parša - virsmāsu, Jolanta Strikaite - medmāsu (vai rezidenti, droši nepateikšu).

Man trūkst kompetences, lai es varētu šo oratoriju vērtēt no mākslinieciskā skatupunkta, un faktiski mēs jau arī tur gājām vairāk izklaides un mazāk mākslas pēc. Vai šis skaņdarbs būtu tāds, ko es gribētu iegūt savā ierakstu kolekcijā? Diez vai. Vairāk tas šķita kaut kas tāds, ko bija forši radīt - gan rakstīt, gan mēģināt, gan izpildīt, bet noteikti ne kaut kas tāds, ko varētu klausīties atkal un atkal. Un šis bija pirmais koncerts, ko Estere noklausījās dzīvajā. Savā ziņā - diezgan ekstravaganta izvēle. Iztēlojos, ka lielākais šīs dienas varonis bija skaņu režisors, jo panākt, lai tā vienkārši paugura virsotnē optimāli skanētu tik daudzdaļīgs un daudzveidīgs muzikālais sastāvs, noteikti nebija viegls uzdevums, un skaņas ziņā man vismaz sūdzību nebija - viss bija dzirdams skaidri, gaiši un patīkami. Bet nu fakts ir tāds, ka atmiņā šis vairāk paliks kā kaut kas teātrim radniecīgs, nevis kā muzikāls skaņdarbs (kas gan konkrētajā situācijā nav obligāti kaut kas slikts).

Un vēstījums - ka galvenais ir justies noderīgam un vajadzīgam pat tad, ja tu patiesībā nekam īsti derīgs neesi, ir taču ļoti labs, arī tad, ja tu neesi 1910. gadā būvēts ūdenstornis.
2018-05-19
8.0
comments powered by Disqus