Kazhes pierakstu burtnīca

Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").

Tēmu ziņā Džeroms neizceļas ar orģinalitāti (un arī pats viņš to nodaļā "Par laikapstākļiem" atzīst) - sarakstā parādās tādas nodaļas kā "Par iemīlēšanos", "Par kaķiem un suņiem", "Par mazuļiem", "Par ēšanu un dzeršanu", "Par mēbelētiem dzīvokļiem". Vai viņa domas bija svaigas pirms vairāk kā 100 gadiem, grūti teikt - taču fenomenāli orģinālas mūsdienās tās noteikti nešķiet. Dažas no šīm esejām biju savulaik lasījis krieviskā tulkojumā Džeroma darbu izlasē, bet vairumu šajā lasīšanas reizē iepazinu no jauna. Diezgan plaši autors izmanto paņēmienu, kas arī man ļoti patīk - aiziešanu totālā beztēmā no sākotnējās domas, pie tās pēc tam atgriežoties pa aplinku ceļiem (vai nemaz). Brīžiem ir grūti saprast, cik ļoti literārais varonis dažādajos pastāstos ir viens un tas pats cilvēks, brīžiem rodas sajūta, ka attiecīgo nodaļu autors būtu radījis daudz lielākā vecumā kā pārējās (kas gan noteikti nav iespējams, ne velti tas ir viņa agrīnais darbs). Par mazuļiem nodaļa patiesībā ir itin laba, un vēl daļa tekstu ir itin asprātīgas (piem., par kautrīgiem cilvēkiem), bet sasodīts, cik tas viss ir stiepts! Un teju katras nodaļas izskaņā Džeroms no viegla un brīžiem gandrīz frivola toņa pāriet uz nopietnu un moralizējošu, lai nāktu klajā ar kādu secinājumu vai atziņu - nevis ar asprātīgu negaidītu pavērsienu, kas, protams, būtu labākā izskaņa.