Jo tu man patīc (3.daļa)
Tabletes nebija. Viss kārtībā. Apskatījos savus šī gada rezultātus. 19'104 patīki. Pagājušogad bija knapi 17 tūkstoši. Ir progress. Bet faktors X šoreiz tikai 0.65 līmenī. Bija - 0.72. Kaut ko es nedaru pareizi. Gribētos saprast - ko tieši. Bet vismaz satraukums tagad norims. Uz kādu laiku. Vismaz mēnesi. Varbūt diviem.
Tā ir katru gadu jau no bērnības. Līdz 12 gadiem gan biju drošībā. Bet mani vecāki nebija. Un es negribēju jaunus vecākus. Uztraukums citu vietā arī ir šausmīgs. Un tu zini - tev viss jādara labi. Neizpildīts mājasdarbs skolā ir zaudēti patīki. Nevīžīga attieksme pret lietām - zaudēti patīki. Meli - zaudēti patīki. Patīku vērtību es sapratu pirms iemācījos lasīt. Un lasīt es iemācījos ātri. Jau no agras bērnības jāgatavojas cīņai par izdzīvošanu. Man kopumā paveicās. Man bija ļoti labi vecāki. Abi pārdzīvoja visas skaitīšanas līdz es izaugu. Mamma vēl joprojām ir. Tētim viss beidzās pirms trīs skaitīšanām. Viņam pietrūka tikai pavisam nedaudz. Pieci patīki vairāk, un viņš būtu izturējis. Katrs patīks ir no svara.
...
Es vēl nezinu, kas ir ar Klāru. Skaidrs būs tikai vakarā. Vai nu es viņu satikšu... vai nē. Uztraukumam nav pamata. It kā. Viņa teica, ka patīku viņai ir daudz. Bet viņai ir sarežģīts raksturs. Viņa uzdod nepareizus jautājumus. Kā tas ietekmē faktoru X? Pilnīgi mierīgs es nespēju būt. Tāpēc pats palaidu garām vairākus iespējamus patīkus. Nepieteicos palikt darbā ilgāk. Pabeidzu ziņojumu laikā, bet ne pirms termiņa. Neuzaicināju nevienu kolēģi sestdien pie sevis ciemos. Katrs patīks ir svarīgs. Bet šobrīd mani Klāras patīki uztrauc vairāk par maniem. Jo es viņu mīlu. Kad tu mīli, otra patīki ir tāpat kā tavējie. Ļoti svarīgi.
...
Viss kārtībā. Klārai arī tabletes nebija. Viņa arī neesot uztraukusies. Klāra uzskata, ka faktoru X nosaka labas domas. Nezinu. Tad jau ar mani viss būtu cauri. Manējās nav ne tuvu tik labas, kā tām vajadzētu būt. Pašam bieži par tām kauns. Bet vai citiem ir labākas domas? Es skatos uz cilvēkiem - un visi tik labi. Tik labi. Bet kas ir viņos iekšā? Kāre pēc izdzīvošanas ir pārāk spēcīga. Mēs viens otram palīdzam katrā mazākajā sīkumā. Un vienlaikus netieši vēlam otram... Nē, it kā mēs tikai cenšamies būtu paši iespējami labāki. Bet sekas ir skaidras. Ja es dzīvoju, tātad kāds nedzīvo. Kāds, kurš iepriekš dzīvojis. Morāle diezgan apšaubāma. Bet labāka risinājuma nav. Mazliet izlikšanās jau sanāk. Var pat sanākt tā. Tu izglāb cilvēka dzīvību. Par izglābšanu saņem daudz patīku. Un rezultātā tas otrs cilvēks, nevis tu nepārdzīvo punktu skaitīšanu. Varbūt morālāk ir vākt mazos patīkus? Fotografēt nieciņus. Sacerēt dziesmiņas. Izklaidēt. Pajautāšu Klārai, ko viņa par to domā. Un vispār - vai Klāras domas ir labas? Viņa uzdod pārāk daudz sarežģītu jautājumu. Tas nevarētu būt uz labu.
...
Satiku Klāru. Viņas skaistumā es apžilbstu. Joprojām nesaprotu, vai viņa mani mīl kā mēs visi viens otru mīlam. Vai citādāk. Vai mūsu tuvība ir ilgtspējīga. Viņas acīs. Manās nav šaubu. Bet es arī neprotu tā smaidīt. Manī nav visi iemīlējušies. Vai es varu viņai dot garantijas? Skaistu dzīvi? Kā es zinu, ka nākamā skaitīšana nebūs manējā? Vēl gandrīz gads. Bet kas gan ir viens gads? Lai cerētu uz bērniem, ir jābūt tuvu virsotnei. Es esmu labākajā gadījumā bāzes nometnē. Bet virsotnē šalc vēji un ir putenis. Es nezinu, vai spētu to sasniegt. Mīlestība spārno. Bet važas važo. Man ir bail.
Es labprāt aizbēgtu. Tikai jautājums - kur. Un kā? Iespējams, kaut kur uz kontinenta, džungļos, dzīvo cilvēki, kas nebaidās no skaitīšanas. Bet no otras puses - viņi ir mirstīgi. Viņiem nav tehnoloģiju, kas dotu teju mūžīgu dzīvību. Ja viņi saslimst, viņi mirst. Ja viņi gūst ievainojumu, viņi mirst. Un nav nemaz teikts, ka viņi vispār ir. Bet mēs neko nezinām droši. Es pārāk daudz šaubos par vispārzināmo. Bet es nevaru dzīvot citādi. Vairs nevaru. Kādreiz varēju pavisam viegli. Zināmā mērā Klāra mani ir saindējusi. Bet viņa pati nav saindēta. Viņa dzīvo vieglāk. Tā vismaz šķiet. Bet es mokos pretrunās. Varbūt tas ir tikai no iekāres. Varbūt - pēcsskaitīšanas sindroms. Satraukums par kolēģi no blakus ekrāna, kura vairs nav. Aizaks bija labs cilvēks. Strādīgs. Arī viņš reiz cerēja apprecēties. Nesanāca. Mēs nebijām sevišķi tuvi. Kopā nostrādājām sešas skaitīšanas. Vienlaikus - viņš bija viens no vecajiem. Pastāvīgs. Uzticams. Ir žēl. Bet es par viņu ļoti vēlu iedomājos. Vispirms par sevi. Tad par Klāru. Tad atvieglojums. Un tikai pēc tam - un kā citiem? Bet tā jau laikam visi. Ja kas, šodien 56 patīki.
...
Man ir nepieciešams jauns hobijs. Klāra man savu laiku veltī diezgan maz. Ir sāpīgi to apzināties. Varbūt viss vēl mainīsies. Bet tikām man ir jādara kas cits. Varbūt es varētu kolekcionēt dažādu lapu paraugus? Sakaltušas lapas izskatās glīti. Tā var bildēt un likt Feisbukā. Ļoti daudz patīku ar tām nesakrāt, bet vismaz kaut kas būs. Un tas ir cienījams hobijs. Pavadi daudz laika ārpus ekrāna. Svaigā gaisā. Svaigā gaisā arī domājas daudz mierīgāk. Ir mazāk domu. Tu skaties apkārt. Ieraugi putnu. Ieklausies putna dziesmā. Nedomā par muļķībām. Nesatraucies par morāli. Nedomā par Klāru, kura ir tik netālu. Un tik tālu. Par to, ka viņai ir arī kāds cits. Vēl izskatīgāks. Ar labākām perspektīvām. Lielāku stāžu. Simetriskāku raksturu. Noteikti - vākšu lapas. Jau rīt pat došos ekspedīcijā uz parku. Vispirms gribu lapu no ozola. Tālāk - redzēs. Varbūt Klāra pārdomās. Un varbūt parkā varēšu kādam sniegt palīdzīgu roku. Nevar zaudēt modrību. Pārvērsties par rūgumpodu. Lapu kolekcionēšana mani aizraus. Es tam patiešām ticu!
...
Ozollapa atnesa četrus patīkus. Nav vērts. Šausmīgi garlaicīgi. Kur ir Klāra? Kāpēc viņa neatbild uz maniem tiešajiem mesidžiem?
Turpinājums sekos!