Fanny Hill

Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk kā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.

Ja tev gadījumā uzreiz nav skaidrs, par ko ir runa - grāmatas otrais nosaukums ir "Baudas sievietes memuāri", proti - cik šokējoši - "Faniju Hilu" uzskata par pirmo porogrāfiskās prozas darbu angļu literatūrā. Nezinu, kā ir ar pornogrāfiju dzejā un droši vien tagad arī necentīšos to noskaidrot. Protams, ja to vērtē no mazāk konservatīva skatu punkta nekā tas dominēja 18. gadsimta Anglijā, kad Klīlendam radās iespēja par savu literāro darbību padzīvoties cietumā, drīzāk es šo grāmatu raksturotu kā diezgan garlaicīgu un sentimentālu grāmatu ar pornogrāfijas piešprici. Taču būtiskākais ir tas, ka jau pašā pirmajā pornogrāfiskajā darbā ir ievērots pats svarīgākais šīs "mākslas" princips - absolūti katastrofāli zems ticamības līmenis, absurdas un bezjēdzīgas situācijas un, ja tā var izteikties, katastrofāla aktierspēle. Jau pati grāmatas premisa ir vairāk nekā idiotiska - grāmata it kā sastāv no divām neadekvāti garām vēstulēm, kurās tās galvenā varone nezināmai korespondentei atstāsta savus jaunības piedzīvojumus. Epistolārā forma te šķiet stipri nevietā, nav ne mazākās sajēgas, kāpēc un kam tās vēstules ir adresētas, un ne visu laiku man ir pārliecība, ka pats autors atcerās, ka te ir darīšana ar vēstulēm.

Tāpat, lai ticamības moments būtu zemāks, Klīlands mēģina iejusties sievietes ādā un raksturot seksuālo pieredzi no sievietes skatu punkta. Lieki teikt, ka man nav nekādas seksuālās pieredzes kā sievietei, līdz ar to patiesībā jau es šajās lietās neesmu ne par mata tiesu kompetentāks par Klīlandu, taču tas veids, kādā viņš raksturo ķermeņus - gan sieviešu, gan vīriešu, tā vien brēc, ka tas ir vīrieša skatu punkts. Turklāt - kā arī apgalvo literatūrzinātnieki - visticamākais, slēpti homoseksuāla vīrieša. Protams, manā rīcībā nav datu, kas apliecinātu, ka Klīlands raksta muļķības un ka sievietes lielākoties nelieto vārdu "skaists", lai raksturotu vīrieša dzimulocekli un arī pašas savas kaunuma lūpas viņas diez vai tā apjūsmo, kā to dara grāmatas autors, taču sava tiesa aizdomu par viņa nekompetenci man ir. Un vēl jo vairāk tas attiecas uz tēmu sievietes bauda - taču jāapzinās, ka diez vai arī pats autors šajā grāmatā tiecās pēc reālisma. Līdzīgi kā viņš netiecās pēc reālisma, raksturojot tos "brīnišķīgos baudas instrumentus", kuri teju katram šajā grāmatā uzpeldošajam vīrietim (un tādu prognozējami ir diezgan daudz) šķiet pārstādīti no zirga vai vismaz ēzeļa.

Ja nu tomēr tev pēkšņi izrādās nepieciešams rakstīt vidusskolā domrakstu par "Faniju Hilu" (izklausās ticami, ne?), mazliet atstāstīšu grāmtas sižetu. Fanija Hila ir jauna meitene no laukiem, kuras abi vecāki ar ļoti nelielu intervālu nomirst, un viņai neatliek nekas cits, kā vien doties meklēt laimi uz Londonu. Nejauši nonākusi Priekamājā, viņa kļūst par liecinieci tam, kas nu šādās iestādēs mēdz notikt, un vajadzētu notikt arī viņas pašas jaunavības pārdošanai kādam atbaidošam džentelmenim, taču no tā viņai kaut kā izdodas izsprukt, lai nākamajā dienā to dāvātu skaistam jaunam vīrietm vārdā Čārlzs. Viņa kļūst par Čārlza mīļāko, taču dažus mēnešus vēlāk steidzamas darīšanas jauno vīrieti aizsauc uz svešām zemēm, un rezultātā viņa paliek bez iztikas līdzekļiem. Kādu laiku viņa padzīvo kā dažu citu vīriešu piegulētāja, bet tad nonāk īpaši smalkā publiskajā namā, kur dzīve ir jauka un brīnišķa, vīrieši, kas maksā par pakalpojumiem, ir skaisti un kājstarpes talantiem apveltīti (un - kas noteikti ir raksturīgi maukumāju apmeklētājiem - rūpējas par to, lai arī sieviete būtu apmierināta). Un tad veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa kļūst par liela īpašuma mantinieci, atrod savu mīļoto Čārlzu un turpina dzīvi kā tikumīga sieviete. Un tam visam pa vidu - čupa dažādu seksa ainu, kuras gan itin viegli saplūst vienā, jo - cik gan daudzveidīgas tās varētu būt? Katrā epizodē ir obligātie elementi - nēzdodziņa novilkšana no krūtīm, apakšsvārku pieminēšana, skaisto krūšu un pievilcīgo kājstarpju (kā viņas, tā viņa) raksturojums, un, kā to raksturotu "Mehāniskā apelsīna" galvenais varonis "the good ol' in-and-out". Kas gan ir būtiski - tas viss ir aprakstīts bez vulgāras leksikas, jo dīvainā kārtā Klīlands bija apņēmies šo grāmatu rakstīt bez rupjiem vārdiem.

Kāda velna pēc es to lasīju? Ziņkāre, interese par vēsturi, vēlme saprast, kas bija pornogrāfija 18. gadsimtā un - mazliet kāre pēc iespējas uzrakstīt par šādu grāmatu blogā. Kā teikt - 15 gadu garumā, kopš te rakstu, sevišķi bieži ar pornogrāfijas recenzijām nodarbojies neesmu. Vai šo grāmatu ir vērts lasīt? Protams, ka nav. Ja tā būtu filma, lielākoties gribētos visu laiku pārtīt uz priekšu. Nebija Klīlands nekāds dižais rakstnieks, bet vismaz iegāja vēsturē. Ne katrs ar to var lepoties.
2017-08-08
6.0
comments powered by Disqus