The Grapes of Wrath

"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.

Pirms sākt kaut ko stāstīt par tās saturu, brīdināšu tevi - šī grāmata ir gara, pāri par 500 lappusēm. Liec to aiz auss, pirms izlem, ka "vienu jau var" un ķeries pie tās lasīšanas. Gadījumā, ja tev būs nācies lasīt Andreja Upīša "Zaļo zemi", var gadīties, ka savu devu līdzības tu tur saskatīsi. Kaut vai tālab vien, ka Upīts, līdzīgi Steinbekam, rakstīja no izteiktām sociālisma pozīcijām, kur tēlu vērtējums kategorijās labi/ļaunie ir tieši atkarīgs no šo tēlu materiālā stāvokļa. Jo trūcīgāks varonis, jo labāks, un otrādi. Faktiski jau arī laikmets, kad grāmatas tapa, ir itin līdzīgs - "Zaļā zeme" ir vien dažus gadus jaunāka par "Dusmu augļiem".

Steinbeka aprakstītais laika posms nav viens no man vislabāk zināmajiem - Lielās Depresijas gadi Amerikā, laiks, kad jēdziens par "amerikāņu sapni" šķiet atmetams mēslainē. Faktiski Eiropā jau tolaik notika gandrīz tas pats, vienīgi vecajā pasaulē ekonomiskās krīzes rezultātā teju katrā valstī pie varas nāca kāds varas apsēsts autoritārs vai totalitārs egocentrisma pārņemts vienpersonisks pseidoimperators (tikai nesaki, ka "Vadonis" Dr. Ulmanis tāds nebija!), tikām Amerikā krīzes rezultātā radikālas varas pārmaiņas nenotika un lielie kapitālisti palika savās vietās, kamēr badā mirstošie zemnieki - savējās, kas bieži nozīmēja - aprakti kaut kur ceļmalā.

Grāmata izceļ vienu no Depresijas domājams cenrālajiem procesiem - no zemes padzīto bankrotā nonākušo laucinieku došanos uz Kaliforniju labākas dzīves un darba meklējumos. Problēma šajā gadījumā ir vien tajā apstāklī, ka pēc tās labākās dzīves devās tādi mežonīgie tūkstoši cilvēku, ka bija itin skaidrs, ka visiem tās labās dzīves nepietiks. Vai - būsim precīzāki - pārmērīgās konkurences dēļ faktiski tās labās dzīves nesanāks teju nevienam. Centrālais tēls tajā ir Toms Džouds - tikai nupat no cietuma iznācis jauns vīrietis, kurš esot cietumā nav piefiksējis lielās krīzes sākšanos un domā, ka tūliņ viņš atgriezīsies mājās pie ģimenes, bet izrādās, ka īsti kur atgriezties nav un visa lielā Džoudi saime jau grasās izceļot uz sapņu zemi Kaliforniju. Tad sākas ceļa grūtības, naudas grūtības, bezdarba grūtības, un īsi sakot - viss ir slikti. Ne visi grāmatas varoņi izdzīvos līdz tās beigām, un arī dzīvo liktenis nebūs īsti apskaužams. Cīnītāji par apspiesto tiesībām tiks nogalināti, bet bagātīgā raža bieži vien sapūs, jo tās tirdzniecības nebūs ekonomiski pamatota, kamēr tūkstošiem cilvēku mirs badā.

Skaidrs, ka šis Steinbeka darbs bija ļoti labi piemērots publicēšanai arī Padomju Savienībā - tajā aprakstītās attiecības starp apspiedējiem un apspiestajiem cieši sasaucas ar Marksa pasaules uztveri, un domājams gadu desmitiem šis darbs varēja kalpot par ilustratīvu piemēru, ko rādīt padomju ļaudīm par dzīvi tur - pūstošajā kapitālismā. Protams, ignorējot tādu nebūtisku apstākli kā tajos pašos trīsdesmitajos gados notikušo spoguļa veidu pasākumu PSRS - badu Ukrainā ar miljoniem bojā gājušo (kur ļauno mantrausīgo kapitālistu funkcijas pildīja bruņošanās apsēstie komunisti).

Es saprotu, kāpēc Steinbeks šo grāmatu rakstīja tieši tādu - ar spēcīgiem labā un ļaunā konstrastiem, necenšoties radīt tēlus kaut nedaudz niansētus - tolaik šī tēma bija sāpīga gan lasītājiem, gan domājams arī pašam autoram, kurš bija gana daudz ko redzējis arī paša acīm. Tas nebija laiks analizēt un pētīt cēloņus. Tas bija laiks konstatēt faktus un mēģināt atmodināt sirdsapziņu tajos, kam tas būtu nācis par labu. Vienlaikus tagad, daudzus gadu desmitus vēlāk, šī grāmata vairāk lasās kā propagandas materiāls un mazāk kā daiļliteratūra. Nē, es nebūt nenoliedzu, ka tā ir uzrakstīta itin saistošā formā un pat dabas apraksti tajā man šķita vietā un attaisnojami, te paspilgtinot notikumus, te kontrastējot ar tiem. Bet teikt, ka šis būtu viens no izcilākajiem amerikāņu literatūras sasniegumiem - nez, kaut kā gribētos būt par jeņķu sarakstīto mazliet augstākās domās. Tad jau tas pats būtu deklarēt, ka "Zaļā zeme" un "Plaisa mākoņos" ir dižākie darbi, ko jebkad sacerējis kāds latviešu autors.
2016-02-03
7.0
comments powered by Disqus