Johnny Guitar

Teorijā "Džonijs Ģitāra" ir ļoti interesanta filma - tā pamatīgi pārkāpj daudzus vesterna žanra kanonus. Kaut vai tādu, ka par spīti vīrieša vārdam nosaukumā, tā nebūt nav filma par vīrieti - Džoniju "Ģitāru", bet gan par sievieti vai pat divām sievietēm, kuras nenoliedzami ir stiprais dzimums šajā kinolentē. Pat uz filmas reklāmas plakātiem bija redzama Džona Krofordei, kamēr Stērlinga Heidena Džonijs tiek pielīdzināts citiem - mazāk nozīmīgajiem - filmas tēliem. Arī attiecībā uz stāsta pasniegšanu šī filma nav tipisks vesterns, bet drīzāk melodrāma ar vesterna elementiem. Tikai jautājums - vai tas dara filmu labu?

Vēsture pret "Džoniju Ģitāru" ir bijusi ļoti labvēlīga - kamēr pēc filmas iznākšanas kritikas reakcija pret to bija labākajā gadījumā atturīga, ar laiku tā tikusi atzīta par vēsturiski ļoti nozīmīgu filmu, bieži to dēvējot pat par šedevru. Dīvainā kārtā tieši tās lietas, kuras normālos apstākļos filmai pārmestu - paviršības, neloģismi, bezjēdzīgi elementi - ienesuši to saulītē. Man ir itin grūti saprast - kāpēc tā. Vismaz mani tā īsti nespēj pārliecināt šis dīvainais mistrojums starp prastu vesternu par bandītiem - bankas aplaupītājiem, kautiņiem tavernās, un "Kasablanku", turklāt vēl tas viss ar šausmīgi gudriem tekstiem komplektā - filmas varoņi nevis runā, bet bārstās stilīgām frāzēm, kas lielos daudzumos šķiet itin kaitinoši.

Kāds īsti ir stāsts? Vīenna (vai Vīne?) ir spēļu zāles īpašniece kaut kur netālu no pilsētiņas Mežonīgajos Rietumos. Savai iestādei vietu viņa ir izvēlējusies tieši tādu, jo drīzumā tur garām ies dzelzceļa līnija, kas radīs pilsētu apkārt viņas spēļu zālei. Taču pret viņu ļoti negatīvi noskaņota ir vietējā baņķiera māsa Anna - it īpaši pēc tam, kad Annas brāli nogalina laupītāji, par kuru darbībām atbildība gulstas uz aizdomīgu četrotni, kas daudz laika pavada Vīennas iestādē. Protams, šie čaļi nav vainīgi, bet filma pat necenšas parādīt - kas tad ir vainīgs. Un tad vēl tur uzpeld Džonijs Ģitāra, kuru Vīenna ir uzaicinājusi, jo... Grūti saprast. Un viņš ir ieradies, jo... Grūti saprast. Savulaik viņi bijuši tuvi, bet notika... Grūti saprast. Lai būtu vēl jautrāk, filmā ir nevis mīlas trīsstūris, bet pat četrstūris, kurā ietilpst Vīenna, Džonijs, Anna un Dejojošais Puika (aizdomīgās četrotnes līderis). Kā to šādā filmā var sagaidīt - lai arī pirmajās filmas ainās Džonijs ir nešķirams no ģitāras, uzspēlē viņš to tikai vienreiz, tāpat arī Dejojošais Puika vienu reizi dejo (un gribētos teikt - īsti neattaisno sava vārda dotās cerības).

Filmas turpinājumā ir daudz bezsakara un muļķīgu notikumu - ieskaitot sviestainu slēptuvi otrpus ūdenskritumam, kuru sliktajiem parāda pārmērīgi (mirušu) saimnieku mīlošs zirgs (WTF?), un stipri neloģisku nobeigumu. Filmas slavētāji, ieskaitot nelaiķi Roger Ebert, apgalvo, ka patiesībā filma ir par kaut ko pilnīgi citu, ka tas ir stāsts par aizliegto mīlestību starp Vīennu un Annu, kurā vīrieši pilda tikai zibensnovedēju funkcijas cenzūras apstākļos. Nezinu - varbūt tā patiešām ir, bet mazāk sviestaina tādēļ man šī filma nešķiet. Es, protams, saprotu, ka pēc noklusējuma vesterns nav tas kino žanrs, kur būtu visaugstākais ticamības moments, bet šīs filmas trūkums manās acīs ir tajā, ka pārāk bieži šī plānotā drāma pāraug neplānotā komēdijā.
2017-08-28
6.0
comments powered by Disqus