Kamper

Reizēm tā gadās, ka tev it kā viss dzīvē ir, bet patiesībā - nekā nav. Un pie vainas tajā, protams, esi tu pats, nevis apkārtējie. To es te apgalvoju nevis par sevi, bet par filmas "Kamper" galveno varoni Kamperu. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kampers vainu meklē sevī - viņš uzskata, ka viņa skaistajā dārziņā ir ielīdusi ļauna čūska un viņš pats ir tikai upuris.

Stāsts savā būtībā ir gaužām banāls un reālistisks - ir precēts pāris, kur viņš ir testēšanas komandas vadītājs datospēļu ražotājkompānijā, bet viņa... tā grūti saprast, vai viņai arī ir kāda profesija, viņai galvenokārt ir sapņi un ieceres biznesam. Viņa apmeklē pavārmākslas kursus, kur viņai drusku paslīd kāja ar slavenu pavāru, sauksim viņu par poļu Mārtiņu Rītiņu. Tikai ar ūsām. Kampers prognozējamā kārtā šo situāciju smagi pārdzīvo, tikai būtu pārspīlēti teikt, ka viņa atbildes rīcība būtu konstruktīva un uz nākotni tendēta. Viņš sāk ņemt privātstundas spāņu valodā pie pasniedzējas, par kuru nav ne mazāko šaubu, kāds būs šo stundu turpinājums. Un kur nav ne mazāko šaubu, ka nākotnē tas ne pie kā laba nenovedīs.

Principā filmas galvenais varonis ir gaužām tipisks mūsdienu pasaules vīrietis (gribētos gan cerēt, ka es pats līdz ar gadiem esmu no vairuma "Kamperisko" iezīmju ticis vaļā) - diezgan minimāli maskulīns, gaužām pārliecināts par to, ka viņš taču ir labs cilvēks, bet bez jebkāda reāla pamatojuma šādam uzskatam. Viņam patīk bērnišķīgi joki, kas principā saskan arī viņa sievu (kuru būtu grūti nosaukt par izcili nobriedušu personību, taču viņa galīgi nav šīs filmas izpētes objekts), taču nekā vairāk par šiem jokiem viņu attiecībās nav. Darbā viņš ir viegli aizkaitināms un, manuprāt, slikts komandas vadītājs, grūti saskatīt, ka darbs viņam sagādātu prieku. Un tā nu viņš dzīvo.

Jāatzīst, itin viegli varu saskatīt paralēles starp šo filmu un "High Fidelity" - galvenās lomas atveidotājs Pjotrs Žuravskis principā ir tas pats cilvēka tips kā Kjūzaka varonis Frīrsa filmā. Arī savās attiecībās ar sievieti viņš uzvedas un rīkojas itin līdzīgi, pat mūžīgi apjukušais un bezmērķīgais skatiens viņiem ir līdzīgs (un pat pavārs ir gana līdzīgs Īanam/Rejam no tās filmas). Ā, un eksotiskā sieviete no pilnīgi citas pasaules, kas ir kā varoņa sapņu piepildījums, bet vienlaikus - ceļš uz nekurieni.

Vispār jau man ar šīs filmas vērtēšanu ir drusku sarežģītāk, nekā tas ir parasti ar kino - tā kā esmu drusku tā kā pazīstams ar Kžištofu Uminski - tās scenārija autoru, un drusku arī zinu par tās tapšanas aizkulisēm, zināmā mērā tas manu skatījumu uz šo lenti var ietekmēt. Filmas vizuālajai pusei laikam gan nevaru piekasīties - uzfilmēta tā ir pārliecinoši, mazzināmie aktieri ir gana ok, viss kopā līmējas pietiekami labi, bet sajūtas, ka filma būtu pilnībā izdevusies, laikam gan nav. Iespējams, pie vainas vēlēšanās palikt pietiekamā reālismā un neļaut varoņiem holivudiski pārtapt, bet dramatiskais efekts, manuprāt, pieklibo. Es saprotu, ka lielu atrisinājumu visbiežāk nav un ka filma nav melīga savā būtībā, bet nē - es nevaru teikt, ka tā mani būtu līdz galam pārliecinājusi. Vienlaikus, protams, gaidīšu Kžištofa nākamo filmu.
2017-09-28
7.0
comments powered by Disqus