How It Is made

Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.

Tā īsti par lietu īsto dabu vēsta grāmatas pirmā daļa (kas gan saturiski ir aptuveni 2/3 no visa tās apjoma) ar atsevišķām nodaļām, kas veltītas avīžu, filmu un teātra izrāžu tapšanai. Vieglā un nepiespiestā formā Čapeks vispirms izstāsta redakcijas darba ikdienu, visam pa vidu, protams, iepinot savu devu humora. Savā ziņā jau Čapeka darbi vispār ir tīri domāti kā humors, bet jāatzīst, ka ne viss viņa tekstos lasās kā diži jocīgs un manā skatījumā tekstam nenāktu par ļaunu īsinājumi (līdzīgi kā viņš vēsta par to, kas piemeklē lugas un kino scenārijus). Kas attiecas uz avīzes darbu, varētu būt, ka aptuveni puse šeit aprakstītā joprojām drukātās preses redakcijās notiek itin līdzīgi kā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, lai arī metranpāži, protams, ir pa šo laiku izgājuši no modes. Attiecībā uz kino - šis tas arī gan jau ir saglabājies, vismaz attiecībā uz to, ko vēlas studijas un ko vēlas skatītāji. Par teātri - kaut kā man šķiet, ka vismaz Latvijas teātrī aktieriem ir daudz mazāk iespēju iebilst un sūdzēties - cik ir dzirdēts, teātra režisori savus "padotos" tur itin nopietnā disciplīnā un Čapeka tekstā pastāvīgi atkārtotie teksti par aktieriem, kas neierodas uz mēģinājumiem un līdz ar to vairumu lomu spiests lasīt pats režisors, īsti ticami nešķiet - tas droši vien ir mūsdienās līdzīgi tam, kā sportisti nevar vienkārši ņemt un neierasties uz treniņu, lai pēcāk pateiktu trenerim: "Ui, kaut kā nesanāca..."

Grāmatas turpinājumā Čapeks vairāk raksta par vispārīgākām lietām un parādībām - to, kā cilvēki slimo, strādā, uzdod strādāt citiem, ir neveikli un tā tālāk. Jāatzīst - šajā grāmatas daļā asprātību man izteikti pietrūka, radās sajūta, ka Čapeks ir labākajā gadījumā tāds otršķirīgs Džeroms K. Džeroms - viņa aprakstītās situācijas nešķiet diži smieklīgas, bet novērojumi - sevišķi vērtīgi (tai skaitā par rakstnieku skarbo likteni, liekot viņiem rakstīt autogrāfus visur, kur vien iespējams). Īpaši slikti mūsdienās rādās Čapeka spriedelējumi par sieviešu dabu, domāšanu un lomu, kuriem būtu stulbi nepietiekami feministisku skatījumu (kālab gan lai es kritizētu autoru par to, ka viņš nedzīvoja savus 50 gadus priekšā savam laikam), taču teikt, ka viņa novērojumiem trūkst trāpīguma gan varu. Īsi sakot, šī ir viena no tām grāmatām, ko lieliski vari lasīt vilcienā vai tualetē (vai tualetē vilcienā), bet kuras vietā tu vari vilciena tualetē tikpat labi lasīt aktuālo dienas presi vai CiniSMS tvitteri.

Piebilde: grāmata laikam jau arī netapa gluži kā mērķtiecīgs krājums - izdota tā tika 1938. gadā (Čapeka nāves gadā) - nevaru teikt, vai tas bija pirmsnāves vai pēcnāves izdevums, bet diezgan droši - kaut kas itin ātri kopā sakompilēts no senāk rakstītiem tekstiem.
2017-08-25
7.0
comments powered by Disqus