Icikēriks

Atbilstoši izrādes anotācijai, "Icikēriks ir ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites". Atbilstoši pases datiem, par jauniešiem mūsu teātra pulciņā (šajā reizē - 27 cilvēku sastāvā) var atzīt tikai dažus. Tiesa, var jau atsaukties arī uz to, ka katrs ir tik jauns, cik viņš pats jūtas, līdz tas sāk kļūt smieklīgi un nožēlojami. Taču, kā lai arī nebūtu, reklāma, ka šī izrāde ir piemērota "klases apmeklējumam", mūs uzrunāja: ja jau klase, tad klase. Tas, ka dažs šobrīd ietu 27., bet cits - 32. klasē, tam jau nav sevišķas nozīmes. Turklāt teātra spēli uz Smiļģa muzeja skatuves neesmu baudījis kopš vēl pagājušās tūkstošgades, kad skolas pienākumu ietvaros ar 0.2 "kroplīti" rokās tizlojos, Andreja Upīša "Iz saldenās pudeles" fragmenta tekstu runādams.

Vēstījums ir par trīsdpadsmitgadnieku Miķeli, viņa iedomāto draugu Icikēriku un neiedomāto dzīvokļa biedreni Tiju. Miķelis aug faktiski viens - viņa tētis ir hokejists (vai arī treneris), kas ceļo pa plašo Krieviju, kamēr mamma vismaz pati sevi uzskata par mākslinieci un dzīvo bohēmas dzīvi, tā īsti draugu Miķelim arī nav (tik vien kā biedri hokeja komandā, taču patiesībā viņam hokejs riebj), un nav brīnums, ka būdams jau itin liels puika, viņš joprojām ar iedomāto Icikēriku spēlē vilcieniņus. Protams, ņemot vērā to, ka mēs savos drusku vairāk gados arī spēlējam vilcieniņus (nekas, ka galda spēles veidā), neesam tiesīgi Miķeli kritizēt. Taču tad viņa dzīvē parādās Tija, kura Rīgā ir ieradusies tikt pie labas izglītības, nevis pie vīra (lai gan pēc drusku senāku laiku paražām viņa savos 13 gados jau būtu teju vecmeita) un kura ir daudzējādā ziņā ļoti atšķirīga no Miķeļa - vai vismaz no tā, kāds Miķelis ir uz āru, un skaidrs, ka tur kaut kam būs būt.

Protams, man kā skatītājam būtiskākais jautājums ir: kurš hokejists ir Miķeļa tētis? Nē, es nevaru pieļaut domu, ka izrāde nav balstīta patiesos notikumos, kaut vai tādā mērā, ka gan jau, to rakstot, Klāvam Knutam Sukuram kāda seja bija priekšā, iztēlojoties šo situāciju. Kas mums ir zināms? Miķeļa ģimene dzīvo diezgan plašos apartamentos Alberta ielā,kas gan šķiet drusku dīvaini un daudz loģiskāka būtu privātmāja, piemēram, Mārupē, bet laikam jau mākslinieciskā mamma pie vainas. Miķelis pats hokejā ir gaužām viduvējs (ne velti viņš ir ceturtās maiņas aizsargs, lai gan aizsardzībā parasti spēlē trīs maiņās), kamēr viņa tētis - elks un paraugs visiem. Un, tā kā Miķelim ir jau 13 gadu, tētis ir vai nu veterāns vai treneris. Sākotnējie varianti: Artis Ābols, Harijs Vītoliņš, Rodrigo Laviņš, Sandis Ozoliņš (tas, vai viņiem ir vai nav atbilstoša vecuma dēli, protams, nav kritērijs - kaut kādu vietu autora fantāzijai arī varētu atstāt). Ābolu gan ātri atmetām, jo viņš slikti atbilst kategorijai "elks" - spēlētājs, kuram profesionālajā karjerā neizdevās uzlēkt augstāk par Zviedrijas otro līgu un arī Latvijas izlasē īsti par pamatvērtību nekļuva, gluži šādam līmenim nekvalificējas. Pārējie gan varētu būt, bet faktors - draudzība ar Tijas tēti, pagastveci, kaut kā vairāk rada asociācijas ar Ozo (kā nekā viņš gandrīz pats kļuva par politiķi). Ja tev ir citas teorijas - droši var tās likt galdā!

Gadījumā, ja tevi "Icikērika" sakarā vairāk interesē tas, cik laba un izklaidējoša ir izrāde (proti, esi izvēlējies "netradicionālo" atbildes noskaidrošanas variantu), varu tevi mierināt: tā var itin labi iet pie sirds arī onkuļiem un tantēm, kuri ikdienā nesasveicinās, izmantojot vārdu "čauziks", nesaka "jōks" un pat nemēdz atjaukt sarkanvīnu ar kolu, bet baltvīnu ar spraitu. Bija smieklīgi, no tiesas, un ne tikai tāpēc, ka Miķeli atveido Kristians Kareļins (programmiņā gan nosaukts par Kristiānu), kurš, cerams, novērtēja to, cik labi mūsu klase bija apgādājusies ar ziediem - atšķirībā no Miķeļa, mēs šādām lietām pieejam nopietni. Nē, galīgi nav tā, ka šī izrāde primāri būtu domāta pieaugušajiem, taču tā ir viņiem piemērota, un tas jau arī ir labi - līdz ar to vismaz teorētiski uz "Icikēriku" pēc sezonas beigām varētu nākt arī Miķelis ar savu tēti, protams, ja tētis viņam pievērstu kaut drusciņ uzmanības. Jā, aktierspēle te lielākoties ir izteikti tēmēta uz gados jaunākiem skatītājiem (pirmajā brīdī tas viss šķiet drusku par amatierisku, bet pamazām tu pierodi un laikam jau arī negaidi no šīs izrādes Nastavševa vai Seņkova domas lidojumu), šo pašu stāstu pieaugušajiem iestudētu citādi, taču teksts ir asprātīgs, personāži kolorīti un paši savas dīvainības apzinošies (kā nekā pat Miķeļa iedomu draugs zina, ka viņš nepastāv) un skatītājiem ir jautri ne tikai brīžos, kad Miķelis paziņo: "Es esmu atlēts!" (lai gan šajā brīdī Edija smieklus varēja dzirdēt itin tālu). Feini!

Paldies klasei, paldies aktieriem (Kareļins, Varis Klausītājs un Zane Aļļēna)!
2017-02-21
8.0
comments powered by Disqus