Kriminālās ekselences fonds

Par Kriminālās ekselences fondu ir lasīts un dzirdēts daudz. No atsauksmēm var secināt, ka latviešu kino nekas līdzvērtīgs nav bijis pieredzēts vismaz kopš "Limuzīna Jāņunakts krāsā" vai pat vispār nekad. Tā kā esmu apveltīts ar visai cinisku pasaules skatījumu, skaidrs, ka pilnībā mani šāda sajūsma nepārliecināja un uz šo filmu gāju ar savu devu piesardzības - gaidīt, ka stilīgo "Piena" filmu radītāji būs pārsituši Tarantino un radījuši kaut ko tik revolucionāru, ka tagad Grauba un Ēķis stāv stūrī pīpēdami un domā, ko lai dara jaunajā, postekselences pasaulē.

Nevienā recenzijā nemanīju pašu būtiskāko novērojumu - ka aiz rupjiem jokiem un vēl rupjākas leksikas slēpjas skumjš stāsts par vientulību. Neviens filmas varonis nevienu nemīl un nevienu no viņiem neviens nemīl, viņi ir vientuļi kā Raimonds Pauls slavas virsotnē, un nekā vairāk par erotiskām fantāzijām ar meiteni no žurnāla "Persiks" vāka, kas ir itin līdzīga Ivetai Polei, privātajā dzīvē nevienam no viņiem nenotiek. Ā, varbūt vēl par privāto dzīvi var uzskatīt Harija Kuharjonoka siera reklāmas sievu, kura nepietiekami seksīgi iekožas maizītē ar smērējamo sieru. Protams, filma cītīgi slēpj, ka tā ir par vientulību, aizmālējot tev acis ar anekdotiskiem pastāstiem iz blēžu dzīves. Tu domā - "ha hā, kādi loši! pārrēkties var!", bet patiesībā tev iebaro eksistenciālu stāstu par nelaimīgiem cilvēkiem. Tu varbūt tā padomā, ka tādam Duļķim nav nekādu raižu dzīvē - tirgo mierīgi "kreisās" kasetes un vēl pie reizes mēģini tā kārtīgāk apčakarēt kādu pamuļķi, bet varbūt savā būtībā arī viņš ir tikpat par sevi nepārliecināts un neirotisks kā Imants Veide.

Iespējams, iepriekšējā rindkopa ir jāuzņem ar savu devu skepses, jo es jau arī neesmu pats drošākais atstāstītājs. Lai tomēr kaut nedaudz uzlabotu savu tēlu, gadījumam, ja tu nepavisam nedraudzējies ar Internetu, līdz ar to nezini, kas Latvijā notiek, un šo bloga rakstu lasi iekļautu Māra Mičerevska personīgajā priekšvēlēšanu avīzē, mazliet izstāstīšu par to, kas tad īsti ir "Kriminālās ekselences fonds" un kā tās pozicionējas attiecībā pret "Rīgas sargiem", "UgunsGrēku" un "Es mīlu jūsu meitu". Tātad, pirmkārt, KEF ir filma, kura tapusi Latvijai ļoti netradicionālā veidā - bez valsts kapitāla iesaistes, bez tiem pašiem teju visur iepriekš redzētajiem teātra aktieriem (pat Artūram Skrastiņam tajā nav atradusies loma). Tās finansējumā liela loma bijusi tā dēvētajam crowdfunding jeb tautas valodā ziedojumiem. Otrkārt (un tas izriet no pirmkārt), filmā vispār nav profesionālu aktieru - daļa viņu pardalību filmā maksāja paši, pārējos (cik saprotu) atrada radošā komanda. Pārsteidzošā kārtā jāsaka - šī pieeja sevi noteikti attaisnoja, jo aktieri ir ļoti labi piemeklēti saviem tēliem un kaut kādā mērā atveido paši sevi. Nav šaubu, ka Mičerevskis, piemēram, tādu leksiku apguvis Rīgas domes sēdēs, ar mēra kungu runājot par "atkal to Bogdanovu, bļeģ". Filmas darbība risinās kaut kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, sevišķi neiespringstot uz to, lai viss uz ekrāna redzamais nāktu precīzi no konkrētā laika. Tās galvenais varonis Imants Veide ir televīzijas seriālu scenārists, kurš gatavo materiālu jaunam seriālam par krāpniekiem un pats praksē pārbauda dažādas krāpšanas shēmas kopā ar savu drauģeli - ne pašu pasaulē veiksmīgāko aktieri. Nozīmīgu personāžu vidū ir arī kaimiņiene, kuras suni Imants nozog vienas no shēmām ietvaros, divi tirgus blēži, no kuriem vienu sauc par Duļķi, otru par Aļģi un kuri seko vecajam labajam "Jay and Silent Bob" principam, kur viens konstanti vārās, bet otrs biedējoši klusē, VHS kasešu dīleris rokeris Vintāžs, kas ādas jaku nēsā ar aizmuguri uz priekšu (nez, vai deviņdesmitajos gados kāds lietoja vārdu "vintāžs"?), un kādas ārstniecības iestādes apsargs, kuru atveido slēpņotājs.

Atskatoties uz filmu diennakti pēc tās noskatīšanās, šķiet - teju vai visas epizodes pašas par sevi strādā labi. Aktieri - amatieri ir ļoti iederīgi, dialogi - piparoti, situācijas - amizantas, un kā jau ar "Piena" filmām saistītai lentei piederās - izskatās viss ļoti profesionāli. Bet - vai šī ir izcila filma? Nē, nudien nav. Kā apgalvo potenciālā seriāla režisors - tas scenārijs ir pāris lapiņas un divas anekdotes. Lielā mērā tas attiecas arī uz pašu KEF filmu - tā ir labākajā gadījumā lokāla variācija par agrīnajām Gaja Ričija filmām (labi, ka ne vēlīnajām), kas pat ir savā ziņā loģiski, jo tas pats "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" jau arī ir deviņdesmito gadu kino, proti, tas laiks, kuru attēlo KEF. Nē, es neapgalvoju, ka šī filma ir slikta, nudien nē! Bet tā neliecina par Mesijas atklāšanu, kas izglābs latviešu kino no dūksnāja. Pieeja filmas radīšanai ir svaiga. Rezultāts ne mirkli neliek kaunēties skatīšanās laikā. Bet tā nebūt nav, ka pēdējos desmit gados Latvijā būtu uzņemti tikai mēsli un tagad pēkšņi KEF ir kā no citas planētas. Tas ir normāls izklaides gabals, ne vairāk, ne mazāk. Vienlaikus, nākamreiz, kad ceļā cauri Vecrīgai redzēšu deputāta Duļķa seju, varbūt tomēr būtu vērts palūgt viņa autogrāfu.
2018-04-06
7.5
comments powered by Disqus