Slapstick

"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.
Vientulība nenoliedzami ir viena no mūsdienu pasaules smagākajām un izplatītākajām slimībām. Cilvēku itin visur ir tik daudz, ka viņu pārmērīgais daudzums izraisa vientulību. Vai arī neizraisa - kā nu kuram un kā nu kad. Bet man gribējās šo aprakstu rakstīt nopietni un apcerīgi, tā lai tu padomātu - šim cilvēkam patiešām ir liela un smeldzīga sirds, kas lai arī nebūtu tas dīvainais blogotājs. Bet tad es atcerējos, ka tu visticamākais mani pazīsti gana labi - jo kāda velna pēc tu lai citādi lasītu manus pārspriedumus par kaut kādu otršķirīgu Vonnegūta grāmatu. Un tas savukārt automātiski nozīmē, ka tu jau tāpat lieliski zini, cik nopietns un apgarots cilvēks es esmu. Reizēm. Kad vēlos tāds būt.
Romāna galvenais varonis ir pēdējais ASV prezidents - ar garantiju pēdējais, jo viņa valdīšanas laikā Savienotās valstis ir pārstājušas eksistēt. Tāpat kā visa pārējā bojāejai lemtā rietumu civilizācija. Galvenais varonis Vilburs Narcise-11 Sveins ir kaut kas līdzīgs mutantam, vismaz - ģenētisks defekts noteikti, gluži kā viņa dvīņu māsa. Vecāki viņus sākotnēji uzskatīja par garīgi nepilnvērtīgiem un bērni šādu reputāciju uzturēja līdz pat aptuveni pilngadībai, jo tas bija viņu interesēs. Taču tad viņi atklāja ģimenei savu patiesībā ļoti iespaidīgo intelektu, un ar to jaukie laiki beidzās. Vienlaikus gan tie uz beigām gāja arī viņu dzimtenei, kuras civilizācija tāds granfalons vien bija, vai pat sliktāk.
Līdz ar to, uz to laiku, kad Vilburs Sveins kļuva par ASV prezidentu, viņam nebija sevišķi daudz iespēju, kā attīstīt valsti, tāpēc viņš visiem uzdāvināja radiniekus lielā daudzumā - visiem piešķirot jaunus vidējos vārdus, kuru sakritība nozīmēja automātisku radniecību starp cilvēkiem. Rezultātā ikviens tika pie 10000 tuvākiem un simtiem tūkstošiem tālāku radinieku, šādi veidojot īpatnēju kopienu sabiedrību. Idejiski - nemaz ne slikti, ja vien tavi reālie radi nav Rokfelleri.
Grāmata patiesībā laba - no interesantajiem Vonnegūta darbiem (pats autors tā gan laikam neuzskatīja), varbūt ne gluži absolūtākais šedevrs, bet gana veiksmīga. Jo - kurš gan negribētu teikt ardievas vientulībai?
Ir arī filma:

Tā gan šķiet katastrofāli stulba, pagaidām neplānoju to skatīties.
2013-09-11
7.0
comments powered by Disqus