L'Argent

Nauda, nauda, nauda - tā ir smieklīga bagātnieku pasaulē. Kaut ko šādu vai tamlīdzīgi savulaik dziedāja zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA. "Dali to godīgi, tikai neņem gabalu mana pīrāga" - tā par naudu Pink Floyd 1973.gada dziesmā "Money". "Tava mīla raisa tādas trīsas, bet tava mīla nesegs manus rēķinus, es gribu naudu" - tā dziedāja bītli, lai arī tā nebija viņu dziesma, un vēlāk to iedziedāja arī latviešu grupa Tumors. Un par to arī franču jaunā viļņa klasiķa Roberta Bresona filma ar lakonisko nosaukumu "Nauda".

Bresons ir viens no tiem kino mākslniekiem, kuri idejas vārdā atteicās no profesionālu aktieru izmantošanas savās filmās, tā vietā ņemot cilvēkus "no tautas". Līdz ar to nav pārsteidzoši, ja neviena no "Naudā" redzamajiem aktieriem tu citās filmās manījis nebūsi, jo tā īsti jau par aktieriem viņi arī nav saucami. Šajā konkrētajā lentē gan itin būtiski ir tas, ka nekāda dižā aktierspēle arī sagaidīta netiek - tik aukstus tēlus es neatminos vispār nevienā filmā redzējis, pat stilīgākie personāži no autosacīkšu filmām vairāk atļaujas izrādīt savas jūtas nekā šīs filmas varoņi. Stāsts, protams, ir par to, ka nauda ir asiņaina un cilvēki saskarsmē ar to kļūst par nezvēriem. Vai arī cilvēki jau no dabas ir nezvēri un nauda viņos pamodina visbiedējošākās daļas. Filmas ievads gan lika gaidīt drusku citādu filmu - viss sākas ar to kā divi vidusskolnieki fotoveikalā iesmērē viltotu 500 franku banknoti, pēc tam veikala īpašnieks (zinot, ka nauda ir viltota) trīs šādas banknotes izmaksā čalim ar smago auto, kas veicis viņam kaut kādu pakalpojumu, tad čali paņem ciet policija. Šķita, ka stāsts turpināsies par konkrēto 500 franku banknoti un tās gaitu, bet nekā - sekojām mēs šiem ievadā uzpeldējušajiem personāžiem un it īpaši - tam čalim ar kravas auto. Vērts piebilst, ka Bresonam ir pilnīgi nospļauties par ticamības momentu - vai arī filmas darbība risinās būtiski atšķirīgā Visumā no tā, kuru pazīstam mēs. Šī ir tāda pasaule, kur situācijā, kad tu esi saņēmis viltotu naudu par veikto darbu un uzrādi pavadzīmi, ka darbs ir veikts, cilvēks, kurš tev to ir iesmērējis, var vienkārši paziņot, ka redz tevi pirmo reizi dzīvē un rezultātā tu tiec sodīts. Tāpat tev var piespriest vairāku gadu ieslodzījumu par to, ka... nē, tur pat īsti nekļūst skaidrs, par ko tieši. Nē, loģikas tur nudien nav.

Savs īpatnējs šarms šai filmai noteikti ir - to skatīties bija daudz vieglāk, nekā varētu sagaidīt no šāda itin absurda stāsta, kurš lielākoties sastāv no morāles (lai arī man nav īsti skaidrs - kādas tieši) un kur tev visi tēli krīt uz nerviem, jo viņi ir aptuveni tikpat dzīvi kā brētliņas tomātu mērcē. Vai man šī filma patika? Nē, nepatika gan un es pat īsti neticu, ka tā ir tapusi, lai patiktu "skatītājam parastajam".
2017-03-24
7.0
comments powered by Disqus