Lady Bird

Prezentējot Marinai šo filmu, itin labi izdevās viņai nojaukt galvu. Pirmām kārtām, protams, pastāstīju, ka tā ir Oskariem nominēta filma par slaveno latviešu dziedātāju Ladybird. Pēc tam - ka nē, tomēr nav par Ladybird. Tad pa vidu visam (nejauši) atsaucos uz Ladybird panākumiem Japānā. Rezultātā Marinai bija radies iespaids, ka filma būs par dziedātāju, bet citu, ne no Latvijas, kurai būs lemts kļūt populārai Japānā. Līdz ar to visā filmas garumā viņa gaidīja - tad beidzot sāksies varones muzikālā karjera un kad notiks pārēja uz mūsdienām. Protams, pareizā atbilde ir - nekad.

Stāsts patiesībā galīgi nav par latviešu dziedātāju, bet lielā mērā - par tās režisori Grētu Gervigu, kura ir arī filmas scenārija autore un no kuras dzīves filmā noteikti ir gana daudz nonācis. Viņa pati gan apgalvojot, ka konkrētās detaļas nav no viņas dzīves, bet tikai kopējie elementi, taču lietas būtību tas nemaina - galvenā varone, gluži tāpat kā pati Gērviga, vidusskolu beidza Sakramento, Kalifornijā neilgi (proti - gadu vai divus) pēc 11. septembra notikumiem. Gērvigas mammu sauc Kristīne, kamēr filmas varones vārds arī ir tāds pats, tikai viņa vecāku doto vārdu ignorē un dēvējas par Lady Bird (kas gan patiesībā ir visai dīvains vārds, ja tā padomā, ka faktiski jau viņa ir Bizbizmārīte, kas galīgi nav tas tēls, ko Lēdībērda mēģina sev veidot). Ā, un varones mamma ir medmāsa. Gluži kā režisores (laikam arī tētu profesija sakrīt). Īsi sakot - nē, filma galīgi nav par režisori, bet vismaz par cilvēku, par ko viņa varēja kļūt - noteikti.

Tātad, Lēdībērda vēlas izrauties no savas vides un studēt kaut kur Amerikas Austrumos, piemēram, Ņujorkā. Viņa labprāt mācītos kaut ko eksaktu, taču viņai pagalam nepadodas matemātika, ko viņa pati ļoti pārdzīvo. Viņai ir viena laba draudzene vārdā Džūlija, kura atšķirībā no Lēdībērdas, ir itin smagnējas miesasbūves, un viņas abas nav īsti populāras savā katoļu skolā, kur, protams, mācās arī krutie čaļi un meitenes. Tiesa, Džūlijas mamma (vai vismaz viņas draugs) ir bagāta, kamēr Lēdībērdas vecāki galīgi nav turīgi, un viņas mamma no vienas puses ir sīkumaina skopule, bet no otras - īsti citādāk viņa laikam nemaz nevarētu izdzīvot. Stāsts ir par mātes un meitas attiecībām, par meitenes attiecībām ar puišiem, itin prognozējamiem, bet ļoti sakarīgiem secinājumiem, pie kuriem laika gaitā nonāk arī galvenā varone. Tāds normāls pieaugšanas stāsts, kur cilvēki reizēm viens otram pamatīgi krīt uz nerviem, bet ne tāpēc, ka viņi būtu sūdabrāļi, bet tāpēc, ka tā gluži vienkārši sagadās. Šis ir labs indie filmas paraugs - tāds, kur tēli nav tikai balti un pūkaini vai melni un smirdīgi, bet tā - kā kurā situācijā. Katram ir savas labās un savas sliktās puses, un tev nākas cilvēkus pieņemt tādus, kādi nu viņi ir. Pat ja viņiem neizdodas kļūt par populāriem dziedātājiem Japānā. Man filma patika. Redzēs, vai Sērzei Ronanai sanāks izkonkurēt Saliju Hokinsu un Frēnsisu Makdormandu cīņā par Oskaru - drīzāk jau nē, lai gan loma viņai te ir ļoti pateicīga balvām. Laikam varētu teikt, ka "Lady Bird" ir savas desmitgades Juno (kā nekā - desmit gadus pēc tās nākusi klajā), un tas no manas puses noteikti ir kompliments.
2018-02-04
8.0
comments powered by Disqus