Last Tango in Paris

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Jāatzīst, ka ar visu savu skandalozumu kopumā "Pēdējais tango" ir itin tipiska sava laikmeta Eiropas filma - nav šaubu, ka Bertoluči ir nācis no tiem pašiem apcirkņiem kā Godārs, Trifo un Antonioni. Savā ziņā gan "Tango" ir šī virziena kulminācija - viņš tik ļoti cenšas neiedziļināties savu varoņu iekšējā pasaulē, tikai atsevišķos brīžos atklājot, ka viņiem tāda vispār ir, ka īsti tālāk iet nevar. Varoņi: jauna francūziete un ne tik jauns amerikānis tiekas dzīvoklī, kuru viņiem abiem vienlaicīgi bija radusies vēlme īrēt, lai gan patiesībā ne vienam, ne otram tas tik ļoti nepieciešams nebija. Viņu attiecības dzīvoklī sastāv tikai un vienīgi no seksa, sekojot Viņa nospraustajam noteikumam, ka viņiem nav vārdu un pagātnes, kamēr vien viņi ir dzīvoklī. Un pat sekss viņu starpā nav saucams par intīmu, ne velti viņu pirmajā reizē Viņš pat nenovelk mēteli. Tā ir sava veida samierināšanās ar pārdzīvojumiem reālajā dzīvē, jo īpaši no Viņa puses. Diezgan droši var teikt, ka es biju gaidījis, ka šī filma būs sensuālāka, intīmāka - kā nekā esmu redzējis daudz nesenākot Bertoluči filmu "Dreamers", kurā viņš arī izvērš savas seksuālās fantāzijas, taču kļūdams vecāks viņš šajā ziņā laikam gan kļuva kā teikt normālāks.

Kino vēsturē "Pēdējais tango" laikam jau visvairāk ir iegājis sviesta ainas dēļ, kura savulaik noteikti bija skandaloza un par kuru arī Marija Šnaidere neesot bijusi iepriekš informēta, ka tā būs tieši tāda, līdz ar to viņas emocijas uz ekrāna neesot tēlotas. Bet vai ar ko citu man šī filma paliks atmiņā? Laikam jau nē - neesmu es tikumīga jaunava, lai šīs filmas satura dēļ sarktu un bālētu, varbūt vienīgi vēl Brando varoņa saruna ar Masimo Džiroti atveidoto viņa nelaiķes sievas bijušo mīļāko, abiem tērptiem vienādos rītasvārkos, ko viņa bija viņiem abiem izvēlējusies. Bet citādi - nekas īpašs, nevaru saprast, ar ko šī filma ir tik ievērojama un vai tās ievērojamība turpina darboties 45 gadus vēlāk.

Protams, visticamākais es kaut ko vienkārši nesaprotu, un agrākos laikos mans attaisnojums patiešām būtu mans pārmērīgais puritānisms, bet tagad nē - es nejūtos esam puritānisks, un ne tāpēc mani "Tango" neuzrunāja, ka es būtu aizvainots, mani vienkārši neuzrunāja deja. Lai gan - nē, jāatzīst, ka daļa ar deju bija laba. Un ja padomā - varbūt tomēr tik traki nav, spēcīgu epizožu šai filmā ir vairāk nekā man šķita dažas rindkopas augstāk, bet kopējo iespaidu tās laikam tāpat nemaina un ilgtermiņā tā man varētu atmiņās iespiesties līdzīgi nelielā apjomā kā cita tā laikmeta un līdzīgu noskaņu filma "Nakts portjē". Diemžēl.
2017-01-28
7.0
comments powered by Disqus