Laura

Izskatīgā un turīgā Laura ir brutāli nogalināta - divstobrenes šāviena rezultātā viņai ir nonesta galva. Policijas uzmanības lokā galvenie aizdomās turamie ir viņas līgavainis Šelbijs Kārpenters (izputējušas bagātnieku ģimenes atvase, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un pārtiek no sieviešu dāvanām) un viņas labākais draugs Voldo Laidekers - populārs žurnālists, kuram raksturīga ļoti ciniska pasaules uztvere. Jāatzīst, ka brīžiem itin aizdomīgi uzvedas arī policists Marks Makfersons, kuram uzticēta slepkavības izmeklēšana - viņš visai acīmredzami kļūst apsēsts ar nogalināto skaistuli un var pat teikt, ka viņā iemīlās.

Šī droši vien būs tā reize, kur sākšu ar savām sūdzībām par to, kas šajā filmā nav ideāls. Tā kā tā ir tapusi Heisa kodeksa darbības apstākļos, tās varoņu attiecības ir drusku pārāk tiklas. Lauras attiecībās ar dažādajiem vīriešiem diezgan izteikti trūkst intimitātes, un to jūt arī ķīmijas trūkumā starp aktrisi un aktieriem. Un pat Šelbijs acīmredzami naudiņu no sievietēm saņem vairāk par skaistām acīm un nevis par konkrētiem pakalpojumiem. Ievērojot to, ka šī filma ir ļoti samudžināta "murder mystery" labākajās film noir tradīcijās, mazliet vairāk noslēpumainības un seksualitātes šajā visā pasākumā vajadzētu būt. Lai gan tu tā droši pat nevari apgalvot, ka filma tev saka "starp šiem tēliem nekādas fiziskas tuvības nav" vai "būdami ļoti tikumīgi, mēs nedrīkstam nekādu tuvību atainot", bet bišķi iespaidu tas čakarē.

Vienlaikus jāatzīst, ka "Laura" kā krimiķis ir ļoti skatāma filma - šis būs tas gadījums, kad filmas tapšanas gads (sen, baisi sen, vēl 2.Pasaules kara laikā) galīgi nav noteicošais faktors, lai tev liktu vīpsnāt par uz ekrāna notiekošo. Tevi kā skatītāju filmas scenārijs vairākas reizes veiksmīgi aptin ap pirkstu un saprast, kur ir patiesība un kur meli šajā pasākumā ir gaužām grūti. Lielākā vērtība filmā gan noteikti ir Voldo tēls - Kliftona Veba tēlojums ir pārspīlēts un manierisimiem pārpilns, bet lieliski iederīgs varonim, kurš pie iepazīšanās jaunajai Laurai paziņo, ka viņai trūkst takta, jo viņa savu karjeru stāda augstāk par kaut ko daudz svarīgāku - viņa pusdienām. Interesanti, ka Vebam tā bija pirmā kinoloma pēc teju piecpadsmit gadu pauzes, un tā uzreiz viņam atnesa Oskara nomināciju. Tāpat "Laura" tika pie vēl vairākām Oskara nominācijām, bet beigās balvu saņēma vienīgi par operatora darbu melnbaltajā kino (tobrīd melnbaltais un krāsu kino šajā kategorijā kotējās atsevišķi viens no otra). Vēl, kas attiecas uz aktieriem, interesanti, ka Šelbija atveidotājs Vincents Praiss te gan nav savai vēlākajai karjerai tipiskā lomā - kā nekā viņa vārds daudz vairāk saistās ar šausmu kino (un vēl Maikla Džeksona "Thriller"), kamēr te viņš ir teju vai "romantic lead", tiesa arī viņa tēls vārdam romantisks tā īsti neatbilst.

Vispār jāsaka - kaut kā man pēdējā laikā tie vecie krimiķi itin labi iet pie sirds. Jā, ir lietas, kas tajos ir uzkrītošas un mazliet kaitinošas - acīmredzamā filmēšana studijā, stipri neticamais lietus, kurš domājams nācis no šļūtenes un ne vienmēr gluži reālistiskā aktierspēle, bet šie stāsti nenoveco un galīgi nav grūti iztēloties šo pašu "Lauru" mūsdienu aktieru izpildījumā. Ja kas atcerējos - viena pikanta aina šajā filmā ir, turklāt gaužām mulsinoša - tās ievadā policists apmeklē Voldo Laidekeru viņa dzīvoklī, kur cienījamais džentelmenis ir vannā ar rakstāmmašīnu un no tās izkāpjot viņš aizsedzas tikai no kameras, bet ne no sev pretim esošā policista, kas varbūt nav nemaz tik pārsteidzoši, ievērojot Kliftona Veba (nevis viņa personāža) homoseksualitāti.
2016-11-23
8.0
comments powered by Disqus