1984

Džordža Orvela romāns "1984" ir viena no tām grāmatām, kuras es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Proti - kaut kas īpaši tuvs un dārgs (lai gan mīļš droši vien šeit nebūtu vietā). Līdz ar to ir tikai dabiski, ka uz šī darba iestudējumu Liepājas teātrī nebraucu sev tipiskajā neziņā par izrādes saturu un par to, ko vispār no tās sagaidīt. Kaut kā gaidīšana gan bieži beidzas ar vilšanos.

Ja man vajadzētu izvēlēties vienkāršāko veidu, kā Orvela romānu dramatizēt, padarot to skaidru un saprotamu mūsdienu skatītājiem, es izvēlētos vienkāršāko un acīmredzamāko variantu: paralelēs starp grāmatas saturu un mūsdienu Krieviju. Atrast līdzības jau nav grūti. Visvarenais Putins gana labi atbilst Lielā Brāļa statusam. Karš ir Miers: Mēs gribam mieru, tāpēc kā humāno palīdzību Ukrainā ievedam ieročus. Brīvība ir Verdzība: viss, ko dara eiropieši, ir Amerikas kungu pavēļu pildīšana. Nezināšana ir spēks: ierobežosim svešvalodu mācīšanos mūsu valstī, lai nekultivētu naidīgas domas. Dubultdoma? Mūsu karavīru Ukrainā nav, bet viņi tur uzvar. Rubļa kurss salīdzinājumā ar vakardienu ir krities, bet salīdzinājumā ar laiku pirms piecām minūtēm kāpis - tātad tas kāpj. Tā varētu turpināt un turpināt. Bet ne par to ir izrāde.

Izrāde pārsteidza vēl pirms sava sākuma - skatuve sadalīta dažādu krāsu zonās, krāsainās un košās. Nekur nemana to pelēko bezcerību, kas raksturīga Orvelam. Arī līdz ar izrādes sākumu nekas nemainās - viss norit vienā vienīgā krāsu sprādzienā, gluži kā TV ekrānā. Un jā - izrāde, protams, ir par mūsdienām un Lielais Brālis tevi vēro caur mūsdienu tehnoloģijām, izklaides industriju un tamlīdzīgiem sūdiem. Pieeja oriģināla un gana negaidīta. Vietām gan, manuprāt, rodas pretrunas, kuru novēršana prasītu vēl daudz brīvāku Orvela satura interpretāciju - piemēram, grūti saprast, kālab izrādē rādītajā pasaulē dominētu "seksam Nē" stila saukļi, kas iet galīgā pretrunā ar visiem citiem tur iesaistītajiem smadzeņu skalošanas risinājumiem. Manuprāt, Liepājas teātra "1984" daudz ticamāks dumpis pret Lielo Brāli būtu tieši "seksam - Nē", nevis otrādi. Bet tas radītu veselu sēriju problēmu sižeta pārveidošanā.

Ļoti veiksmīgi izrādē nonākusi Orvela tēma par vecākiem, kuri baidās no saviem bērniem, pārvēršot to no gadījuma ar Pavļiku Morozovu un vecāku nodošanu čekistiem par daudz biežāk dzirdēto "es to gribu!" un vecāku pakļaušanos mīļā miera labad. Sižetiski gan joprojām spēkā ir Orvela definīcijas, bet ne jau domu noziegumi ir padomā izrādes veidotājiem.

Aptuveni līdz vidum izrāde, par spīti tās ļoti brīvajai interpretācijai par Orvela saturu, man patika. Par turpinājumu gluži to pašu es neteiktu - Vinstona nonākšana Mīlestības ministrijas pagrabos un spīdzināšana šeit tiek īstenota ļoti uzbāzīga TV šova veidā, padarot skatītājus par tādiem kā līdzzinātājiem šajā šausmu stāstā un pasniedzot to tā, it kā tas nemaz nebūtu šausmu stāsts. Un man vismaz ir sajūta, ka cilvēkam, kas nav lasījis Orvela romānu, patiešām var rasties sajūta, ka tas, ko viņš vēro, nopietnības ziņā ir aptuveni līdzvērtīgs "Eiro Vīzijai" vai "Eirovīzijai" - jautrs pasākums ar dziesmām, dejām un ļoti melnu humoru. Protams, ar šāda veida manipulācijām televīzija arī realitātē nodarbojas, bet mani kaut kā šī padarīšana visai pamatīgi kaitināja, jo īpaši muzikālie starpbrīži. Līdzīgi muzikāli starpbrīži bija arī DDT "Traukos", bet tur tie, manuprāt, daudz vairāk iederējās izrādes saturā, kamēr šeit tas vairāk radīja laika vilcināšanas sajūtu. Un jā - man šķita, ka izrāde ir pārāk gara, un tā būtu varējusi itin labi beigties kādas 20 minūtes ātrāk, neko daudz nezaudējot no sava vēstījuma.

Man ir ļoti labi skaidrs, ko šī izrāde vēlas pateikt. Es saprotu tās mērķus, tā tos veiksmīgi sasniedz. Es atzīstu, ka Egons Dombrovskis perfekti atbilst tam, kādu es iztēlojos Vinstonu (varbūt, ja viens neskaita spilgti zilo tērpu). Scenogrāfs, kostīmu māksliniece, horeogrāfe, gaismu mākslinieks un citi ir teicami pastrādājuši. Izrāde ir drosmīga un tā aktualizē reālas problēmas. BET man tā nepatika. Reti tā gadās, kad par kaut ko man ir kritisks viedoklis bez jebkādiem racionāliem argumentiem - bet šī ir tā reize. Nav īsti nekā konkrēta, kam es varētu piekasīties, bet tomēr nepatika. Es ticu, ka izrāde ir laba, redzēju, ka pārliecinošam mūsu milzīgās teātramīļu grupiņas dalībniekiem mutes bija teju vai vaļā no sajūsmas. Bet man nebija. Un es pat īsti nezinu - kāpēc tā.

Nobeigumā - mazliet citā tēmā. Liepājas teātra iestudējumam pamatā ir Orvela romāna Roberta Aika un Dankana Makmillana dramatizējums, kas ar lieliem panākumiem iestudēts Eiropā. Tomēr intepretācija tāpat ir paša teātra, un nevis dramaturgu - izlasot vairākas recenzijas par iestudējumu Anglijā, nemanīju nekādas atsauces uz spilgtajām krāsām, dziesmām un TV šoviem. Nemaz nerunājot par to, ka angļu iestudējumā diezgan liela loma atvēlēta romāna pēcvārdam - tekstam par jaunrunas tapšanu, kamēr Liepājas izrādē cilvēkam bez priekšzināšanām, manuprāt, par newspeak vispār nekāds iespaids nerodas - lai gan Sīmijs it kā paskaidro šī risinājuma mērķus, tas paskrien garām diezgan nemanīti, par spīti tam, ka teorijā tas pietiekami labi saskan ar to, ka 2+2=5.
2015-02-22
6.0
comments powered by Disqus