The Future

Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.

Tas, protams, ir patīkami, ka līdz ar deviņdesmito gadu pienākšanu no modes izgāja bungu mašīnas un lēti sintezatori, bet komplektā nāca citas šausmas - CD formāts. Kompaktdisku sakarā lielākais ļaunums ir tajā, ka tie deva iespēju albumus rakstīt garākus kā iepriekš - un nav pārsteidzoši, ka šis albums ir būtiski garāks par saviem priekšgājējiem, kas nebūt nenozīmē, ka Koenam bija vairāk muzikālu un tekstuālu ideju kā iepriekš, gluži vienkārši vairs nebija tik aktuāli dziesmas īsināt. Rezultātā deviņas dziesmas un stunda ieraksta garuma. Un Ērvinga Bērlina divdesmitajos gados sacerētā "Always" ir pirmā Koena karjeras dziesma, kas ilgst vairāk kā 8 minūtes. Tu vari minēt, vai tas nozīmē, ka tālab tā sastāvētu no vairākām atsevišķām un atšķirīgām daļām vai arī ir vienmuļa kā lietainā pēcpusdiena, kad rakstu šo teikumu.

Un kas tas vispār par sviestu - kādā sakarā Koens sāka dziedāt citu sacerētas dziesmas? Vai tiešām viņš būtu pēkšņi iedomājies esam mūziķis, ka viņam radās vajadzība interpretēt to pašu Berlinu un Frederiku Naitu? Un sadarbība ar Šaronu Robinsoni, kas rakstīja dziesmas Maiklam Boltonam? Turklāt kaut kādā mērā gan jau pats Koens saprata, ka kaut kas šajā padarīšanā nav pareizi, kad viņš saņēma Kanādas balvu kā gada labākais vokālists - ievērojot to, ka lai nu ko, bet dziedājis viņš tā īsti nekad nav. Teorētiski dziesmu saturs šai reizē man varētu šķist interesants - ar tādiem dziesmu nosaukumiem kā "The Future", "Waiting for the Miracle", "Be For Real", "Anthem", "Democracy" Koens būtu varējis sarūpēt patiešām biedējošu vīziju par nākotni, bet realitātē sanācis ir radio draudzīgs nedaudz paskumjš ieraksts, kas visvairāk liek domāt par Chris Rea - tādu Radio Skonto tipa materiālu, un laikam vienīgais kaut cik atmiņā paliekošais skaņdarbs te ir "Democracy", kurā Koena izteiktās tēzes gan ir stipri klišejiskas un es teiktu - viņa kā smalka cinisma meistara necienīgas. Bet kopumā - tik pelēks ieraksts, ka patiešām skumji. Labi, ka pārmērīgi ilgi šajā "nākotnē" Koens neuzkavējās.
2016-10-07
6.0
comments powered by Disqus