The Knowledge
Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.
Grāmatas apakšnosaukums ir "How to rebuild civilization in the aftermath of a cataclysm", un par to arī ir grāmata - kā atjaunot dažādus nozīmīgākos mūsu civilizācijas sasniegumus apstākļos, kad līdzšinējā civilizācija ir izbeigusies. Grāmatas premisā izvēlētais iznīcības scenārijs ir salīdzinoši optimistisks - globāla slimība, kas aiznes 99% populācijas, kas aiz sevis gan atstāj trūdošu līķu kalnus, bet vismaz nenāk komplektā ar kodolkaru. Protams, ja aizdomājas, ka šādā scenārijā visticamākais notiktu gana daudz katastrofu arī gluži parastās AES (un vēl jautājums - cik droši pat tīri uzglabāšanā bez ilgākas pieskatīšanas ir tie paši kodolieroči), tad var gadīties, ka gluži tik patīkams arī šis scenārijs. Tomēr apstrīdēt autora izvēlētos apstākļus nebūtu īsti korekti - viņš ir tas, kas diktē spēles noteikumus. Grāmata ir sadalīta pa nozarēm, kuru atjaunošana būs svarīga, sākot ar dzīvībai nepieciešamākajām: lauksaimniecību, pārtiku un apģērbu, tad pārejot pie vielām, materiāliem, medicīnas, elektrības, transporta, komunikācijas, ķīmijas, ģeo- un laika lokācijas). Visubeidzot, autors nonāk pie prātīga secinājuma, ka atjaunojot civilizāciju mērķtiecīgi - gadījumā, ja ir saglabājušās pietiekamas zināšanas par zudušo tās priekšteci, būtu vērts atrast optimālo punktu, kurā attīstību apturēt - jo ne vienmēr mūžīga izziņa arvien tālāk joprojām ir saucama par progresu.
Ja ņem vērā to, ka es galīgi neesmu uzskatāms par praktiķi, brīvajā laikā nenodarbojos ar mēģinājumiem mājas apstākļos izgatavot stiklu vai iegūt penicilīnu, šī grāmata tiešā ziņā man īsti noderīga nekļuva - tajā ir tik daudz dažādu konceptu, no kā īsti vairāk kā dažas prātīgas idejas un faktus līdzi paķert nevaru. Jā, gadījumā, ja iestātos tajā aprakstītais scenārijs, tad gan tā būtu izcili noderīga - iespējams, ne pietiekami detalizēta, bet reālos apstākļos būtu daudz lielāka motivācija iedziļināties un saprast katru niansi, lai patiešām varētu mēģināt, piemēram, izgatavot grāmatspiedi, tikām tagad īsti vairāk kā laiska lasāmviela no tā nesanāk. Proti, es īsti nesaskatu šai grāmatai pielietojumu PIRMS kataklizmas - ja es būtu viens no tiem cilvēkiem, kas ierīko bunkuru ar visām nepieciešamajām lietām X stundai, es tur noteikti būtu ievietojis šo grāmatu, jo apstākļos, kad tev nav iespējas jebkuru jautājumu noskaidrot Wikipedia vai Stack Overflow, tā būtu izcili vērtīga. Tikām pagaidām - ar visu it kā gana atraktīvo Dārtnela rakstības stilu, to lasīt ir aptuveni tikpat aizraujoši kā jebkuru mācību grāmatu. Proti - ne visai.
Grāmatas apakšnosaukums ir "How to rebuild civilization in the aftermath of a cataclysm", un par to arī ir grāmata - kā atjaunot dažādus nozīmīgākos mūsu civilizācijas sasniegumus apstākļos, kad līdzšinējā civilizācija ir izbeigusies. Grāmatas premisā izvēlētais iznīcības scenārijs ir salīdzinoši optimistisks - globāla slimība, kas aiznes 99% populācijas, kas aiz sevis gan atstāj trūdošu līķu kalnus, bet vismaz nenāk komplektā ar kodolkaru. Protams, ja aizdomājas, ka šādā scenārijā visticamākais notiktu gana daudz katastrofu arī gluži parastās AES (un vēl jautājums - cik droši pat tīri uzglabāšanā bez ilgākas pieskatīšanas ir tie paši kodolieroči), tad var gadīties, ka gluži tik patīkams arī šis scenārijs. Tomēr apstrīdēt autora izvēlētos apstākļus nebūtu īsti korekti - viņš ir tas, kas diktē spēles noteikumus. Grāmata ir sadalīta pa nozarēm, kuru atjaunošana būs svarīga, sākot ar dzīvībai nepieciešamākajām: lauksaimniecību, pārtiku un apģērbu, tad pārejot pie vielām, materiāliem, medicīnas, elektrības, transporta, komunikācijas, ķīmijas, ģeo- un laika lokācijas). Visubeidzot, autors nonāk pie prātīga secinājuma, ka atjaunojot civilizāciju mērķtiecīgi - gadījumā, ja ir saglabājušās pietiekamas zināšanas par zudušo tās priekšteci, būtu vērts atrast optimālo punktu, kurā attīstību apturēt - jo ne vienmēr mūžīga izziņa arvien tālāk joprojām ir saucama par progresu.
Ja ņem vērā to, ka es galīgi neesmu uzskatāms par praktiķi, brīvajā laikā nenodarbojos ar mēģinājumiem mājas apstākļos izgatavot stiklu vai iegūt penicilīnu, šī grāmata tiešā ziņā man īsti noderīga nekļuva - tajā ir tik daudz dažādu konceptu, no kā īsti vairāk kā dažas prātīgas idejas un faktus līdzi paķert nevaru. Jā, gadījumā, ja iestātos tajā aprakstītais scenārijs, tad gan tā būtu izcili noderīga - iespējams, ne pietiekami detalizēta, bet reālos apstākļos būtu daudz lielāka motivācija iedziļināties un saprast katru niansi, lai patiešām varētu mēģināt, piemēram, izgatavot grāmatspiedi, tikām tagad īsti vairāk kā laiska lasāmviela no tā nesanāk. Proti, es īsti nesaskatu šai grāmatai pielietojumu PIRMS kataklizmas - ja es būtu viens no tiem cilvēkiem, kas ierīko bunkuru ar visām nepieciešamajām lietām X stundai, es tur noteikti būtu ievietojis šo grāmatu, jo apstākļos, kad tev nav iespējas jebkuru jautājumu noskaidrot Wikipedia vai Stack Overflow, tā būtu izcili vērtīga. Tikām pagaidām - ar visu it kā gana atraktīvo Dārtnela rakstības stilu, to lasīt ir aptuveni tikpat aizraujoši kā jebkuru mācību grāmatu. Proti - ne visai.
2017-12-28
comments powered by Disqus