Kazhes pierakstu burtnīca

Gribi dzirdēt banālu filmas sižetu? Tita un Pedro viens otru mīl, bet Titas mamma viņai aizliedz precēties, jo atbilstoši ģimenes tradīcijai viņai kā jaunākajai meitai laulība nav paredzēta - viņai būs jārūpējas par mammu līdz tās nāvei. Un mamma nav nekāda jaukā būtne. Lai būtu Titai tuvāk, Pedro apprec viņas māsu Rozauru, šādi apliecinot savu nemitīgo mīlestību pret Titu. Rozaurai dzimst dēls, viņa ir pārāk vāja, lai varētu bērnu zīdīt, taču Titai, viena Pedro skatiena dēļ vien (tā šajā filmā notiek) piens ir, viņa kļūst par māsas dēla zīdītāju, taču māte Rozauru un Pedro aizsūta projām (ar visu bērnu), un bērns visai drīz nomirst. Vēlāk revolucionāri nogalina māti. Tita gandrīz apprec ārstu, kas viņu ārstē, kad viņai uznāk melnie, bet tad tomēr viņa saprot, ka viņa pārāk mīl Pedro. Bet tas joprojām ir precējies ar viņas māsu...
Ai, apnika man - meksikāņi pat maģiskā reālisma mākslas kino pamanās iepīt tādas romantiskas drāmas, kurām īstā vieta ir ziepju operās. Vispār jāsaka - sajūsmā par šo filmu nebiju, varbūt gan daļēji pie vainas bija tas, ka to skatījos dublētu angliski un man ļoti nepatika vairums lomu ierunātāju - tāds teatrāls latviešu kino variants. Varbūt pat sižeta ziepjopernieciskums nebija tik traks - šī tomēr ir +/- pasaku filma, kurās šādas lietas ir pašsaprotamas, bet tas, kā personāži runāja, tiešām traucēja. Un arī fakts - man patīk drusku sarežģītākas filmas, kamēr šī ir tipisks gabals ar labajiem un ļaunajiem varoņiem, kur ļauno varoņu dziļums ir aptuveni tāds kā Zvaigžņu karos Dārta Veidera "back story". Īsti neatceros, kā šī filma nokļuva manā skatāmo lenšu sarakstā, bet tai neizdevās pārceļot uz otro sarakstu - ar tām filmām, kuras es reklamēju tālāk. It kā - nekādu smagu pārmetumu, bet arī sevišķas emocionālas saiknes nav.