Mandariinid

Ja vien es neesmu kaut ko būtisku palaidis garām, tad "Mandarīni" ir pirmā Baltijas kinolente, kas aizcīnījusies līdz Oskara nominācijai. Var diskutēt par to, vai šī filma drīzāk nav Gruzijas un nevis Igaunijas kino produkts, bet vēsturē "Mandarīni" ieies kā Igaunijas filma, un tas šajā gadījumā ir pats svarīgākais.

Filmas tematika ir mūžam aktuāla, bet šobrīd - jo it īpaši. Tās darbība risinās 1992.gadā - Gruzijas pilsoņu kara laikā, kuru uz Austrumiem no Zilupes droši vien dēvē par Lielo Abhāzijas brīvības karu pret gruzīnu iebrucējiem-fašistiem. Filma gan patiesībā sevišķi necenšas noskaidrot, kuram bija taisnība, bet gan vienkāršā un nepretenciozā veidā atainot karu visā tā bezjēdzībā un padarīt ienaidnieku par cilvēku. Saturiski filma ir ļoti Aleksandra Rogožkina "Dzeguzei" (sava līdzība ir arī ar Bosnijas kara tēmai veltīto "No Man's Land", taču tā filma bija daudz ciniskāka, praktiski bez jebkāda gaišuma stariņa) - gandrīz izmirušā igauņu ciematā Abhāzijā (tādi patiešām pastāvēja) kāds vīrs izglābj no nāves divus smagi ievainotus pretiniekus - jaunu gruzīnu karavīru un abhāzu pusē karojošu čečenu algotni. Protams, te (līdzīgi kā Ukrainas gadījumā) varētu vaicāt - ko gan čečenu algotņi ir pazaudējuši svešā zemē un kāda viņiem būtu motivācija tik ļoti ienīst savu pretinieku, ja jau viņi pilnīgi noteikti karo naudas un nevis dzimtenes dēļ, bet arī uz šo jautājumu filma necenšas atbildēt, tā vienkārši mūs iepazīstina ar figūrām uz šaha laukuma. Vecais igauņu zemnieks Ivo no vienas puses cenšas radīt mieru divu atsevišķu ienaidnieku vidū, bet vienlaikus pats labi apzinās, ka ilgtermiņā viņš neko labot nevar.

Kur gan te mandarīni - tu vaicāsi? Ivo un viņa kaimiņš Marguss (pēdējie divi ciema iedzīvotāji, kas no kara plosītās Abhāzijas nav atgriezušies savā senču dzimtenē) mēģina novākt pēdējo lielo mandarīnu ražu Margusa saimniecībā ar mērķi tikt pie līdzekļiem, par kuriem Marguss varētu atgriezties Somijā (Ivo ir izlēmis, ka viņš projām nedosies). Līdz ar to filmas saturs sadalās "mandarīnu tēmā" un gruzīna-čečena konflikta tēmā, kur Ivo pakāpeniski panāk kaut ko līdzīgu pamieram starp diviem vīriešiem, taču tāpat ir skaidrs, ka nekas spožs no šīs visas padarīšanas nesanāks - šī filma nav gluži tik ļoti nereāla kā Benini "Dzīve ir skaista".

Es neteiktu, ka tā būtu izcilākā kara tēmas filma, ko esmu redzējis, bet vienlaikus daudz pluspunktu manās acīs tā saņem par Lembitu Ulfsaku, kas atveido Uvo - viņš savu varoni iemieso ar tādu pašcieņu un nesatricināmu pārliecību, ka man tiešām gribētos šī vīra priekšā noņemt cepuri (ja viņš pastāvētu, protams).

P.S. Kas gan mani mazliet šokē - nebiju to tā īsti piefiksējis, ka pat deviņdesmito gadu sākumā, kad it kā tur pie varas bija demokrāti, Krievija tāpat ar savu armiju jaucās iekšā kaimiņvalstu dzīvē un veicināja separātismu, radot tādus absurdus veidojumus kā Abhāzija vai Piedņestra.
2015-01-16
7.5
comments powered by Disqus