Resistance is Futile

Pretošanās ir bezcerīga, tā vēsta Manic Street Preachers jaunākā albuma nosaukums, un savā ziņā tas, protams, attiecas arī uz pašu grupu - šis ieraksts ir tik ļoti uzkrītošs gājiens ar atskatīšanos uz saviem pašu pagātnes veikumiem, bez mazākajiem mēģinājumiem darīt kaut ko jaunu un nepieredzētu, ka nav šaubu - Bredfīls, Vairs un Mūrs necenšas pavērt jaunus apvāršņus, bet paliek uzticīgi tam, kas ir strādājis viņu mūzikā vismaz kopš "Everything Must Go" laikiem.

Ja ieraksta pirmā dziesma sākas ar vārdiem:
People get tired
People get old
People get forgotten
People get sold

diez vai tu gaidīsi, ka šis ieraksts būs sevišķi dzīvespriecīgs, taču patiesībā kā jau tas ir raksturīgi šai grupai, Manic Street Preachers dziesmu saturā varbūt ir daudz pesimistiska skatījuma uz mūsdienu pasauli, taču viņu mūzika ir diezgan dzīvespriecīga pat tad, ja vārdi tādi nav (pat viņu pati depresīvākā visu laiku dziesma "If you tolerate this, then your children will be next" brīžiem šķiet gandrīz vai pacilājoša). Jā, dziesmu saturs lielākoties ir politizēti skumjš (piemēram, "Liverpool Revisited" piemin Hilsboro traģēdiju, kur gāja bojā 96 futbola fani).

Mana problēma ar "Resistance is futile" ir tajā, ka tas man īsti nepasaka neko jaunu. Pat dziesma, kas man tajā patīk vislabāk - "Dylan & Caitlin", kur Bredfīlds dzied duetā ar The Anchoress, lai cik feina tā nebūtu, nespēj pienest ūdeni "Your Love Alone Is Not Enough", tematika ir it kā gana līdzīga, bet nu sasodīts - šis albums ir tikai nosacīti saucams par "kaut ko jaunu". Nav tā, ka tajā būtu kaut kas tāds, ko būtu nepatīkami klausīties, jo Manics latiņu nemēdz nolaist zemu, bet šajā ierakstā viņiem nav izdevies to pacelt augstāk par agrākiem veikumiem. Patiesībā gan ir tā, ka katra dziesma pati par sevi šķiet itin forša un klausāma, bet kaut kādas dievišķās dzirksts man tur pietrūkst. Ja man būtu tas krājumā fiziskā formātā, gan jau reizi pa reizei uz plašu atskaņotāja es to uzliktu, bet īsti nespēju saskatīt argumentus, kāpēc tas būtu pelnījis būt vienīgais Manic Street Preachers albums manā kolekcijā (un tas parasti ir kritērijs, lai saprastu, cik lielā mērā man konkrētais ieraksts iet pie sirds).

P.S. Varbūt es šo ierakstu vairāk izbaudītu, ja joprojām spēlētu Ingress - tur gan būtu skaidrs, kāpēc Resistance ir bezcerīga! Enlightened foreva! :)
2018-05-17
7.5
comments powered by Disqus