Aspazija. Personīgi

Tīrās šausmas - teju divus mēnešus nebija būts teātrī! Zini, kā gadās - kāzas, ceļojums un visādas citas padarīšanas liedz izsekot visām Rīgas (un ne tikai Rīgas) teātru aktualitātēm. Un patiesībā jau vasarā tik ļoti uz teātri arī negribās - gribās pie jūras, ar saldējumu, vīnu un tā tālāk. Protams, dienās, kad pretīgi līņā un termometra stabiņš par spīti varonīgām pūlēm nesasniedz 15 grādu atzīmi, šī vēlme pēc atpūtas pie dabas krūts nav tik spēcīga. Un tad var arī aiziet uz teātri.

Raiņa un Aspazijas tēmā šogad ir ļoti daudz notikumu visdažādākajās jomās, tai skaitā teātrī. Uz "Raiņa sapņiem" pabijām vēl aprīlī, tagad nāca kārta "Aspazijai. Personīgi". Atšķirībā no Nacionālā teātra iestudējuma, Māra Ķimele savā Raiņa un Aspazijas jubilejas veltījuma izrādē izvēlējusies iet reālismam daudz tuvāku taku. Izrādes biogrāfiskais saturs tiek atklāts pietiekami skaidri, lai arī cilvēkam bez padziļinātas intereses (dabiskas vai uzspiestas) par ievērojamo latviešu dzejnieku dzīvi būtu gana labi skaidrs, kas un kāpēc notiek uz skatuves.

Droši vien būtu ļoti muļķīgi, ja es šeit ņemtu un sāktu atstāstīt Elzas Rozenbergas un Jāņa Pliekšāna biogrāfijas. Ceru, ka Raini mīlēt tev iemācīja jau skolā (un visai drīz gaidāmā praida kontekstā - mani sevišķi nesatrauks, ja izrādīsies, ka tava mīlestība pret Raini vai Aspaziju būtu homoerotiska), līdz ar to tu gan jau šo to par viņiem zini. Bet var gadīties, ka tu šo to nezini par šo izrādi (proti - ja neesi to redzējis).

Izrādes centrā ir Baibas Brokas Aspazija. Nezinu, cik reižu jau esmu šai blogā paudis savu sajūsmu par Broku kā aktrisi, bet šī būs vēl viena no tām reizēm (faktiski gan laikam pēc katras apmeklētas izrādes JRT sajūsminos vai nu par Broku vai Gunu Zariņu, vai abām). Izrādes gaitā viņa iziet cauri dažādām Aspazijām - sākot ar jaunu ambiciozu dramaturģi, kas negriež ceļu nevienam un ar savu aso dabu apbur kluso Dienas lapas redaktoru Pliekšānu, turpinot ar drosmīgo un allaž uzticamo Raiņa veidotāju viņa izsūtījuma laikā, un turpinājumā - laulības sairšanā, novecošanā. Broka spēj būt tik dažāda, un vienlaikus - uzticīga savai varonei visās viņas pārvērtībās. Brīžiem tu pat aizmirsti, ka tā visu laiku ir viena un tā pati aktrise.

Raiņi tikām ir uzreiz divi - Ivars Krasts atveido jaunu Raini, bet Ģirts Krūmiņš - ne tik jaunu. Dīvainā kārtā gan domājams tieši abus Raiņus vienam aktierim atveidot būtu vienkāršāk kā visas Aspazijas, jo Rainis šeit, būdams drīzāk otrā plāna tēls, ir daudz viengabalaināks, mazākas pārmaiņas piedzīvojošs kā Aspazija. Daudz kolorītāks tēls par Raini šeit ir viņa māsa Dora Janas Čivželes izpildījumā - kā izcili riebīga sieviete, anti-Aspazija. Pirmā abu Raiņa mūža nozīmīgāko sieviešu (ja neskaita Mēnesmeitiņu Olgu) tikšanās vispār ir izrādes spēcīgākā aina, tiekoties sievietēm - pretmetiem. Tropas Olga gan arī ir ļoti atšķirīga no Aspazijas, bet tur jau vairs nav tās atšķirīgo sieviešu drāmas, jo tā jau ir cita Aspazija - daudz vairāk vīlusies dzīvē, kurai sanāk saskarsme ar Olgu.

Līdzās aktierspēlei pie izrādes lielajiem trumpjiem liekamas projekcijas uz skatuves sienas, kas faktiski pilda lielākās dekorāciju daļas funkcijas, padarot izrādi telpisku un kaut kādā mērā arī ļoti personīgu, kā jau arī paredz tās nosaukums. Nezinu, vai no izrādes uzzināju kaut ko jaunu par Aspaziju (par Doru Pliekšāni un Pēteri Stučku gan!), bet izrāde man patika - jo īpaši, protams, Brokas dēļ.
2015-06-18
8.0
comments powered by Disqus