Vaņa

Gājiens uz "Vaņu" sanāca ļoti pat spontāns - dažas stundas pirms izrādes sākuma izskanēja piedāvājums, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas biežāk nedomājot piekrīt, nekā atsakās. Turklāt pagaidām šķiet, ka 2017. gads teātra apmeklējumu ziņā varētu sanākt salīdzinoši pieticīgāks kā pāris iepriekšējie, līdz ar to situācijās, kad tomēr rodas iespēja kaut ko jaunu noskatīties, to garām nelaižu.

Atbilstoši manām izjūtām, Čehova "Tēvocis Vaņa" ir viena no Latvijas teātros visbiežāk spēlētajām klasikas lugām. Kur tā pēdējā laikā spēlēta? 2014.gadā - Ģertrūdes ielas teātrī kā "Vaņa*". 2010.g. JRT - "Jāņonkulis". 2007.g. Liepājas teātrī - "CV. Tēvocis Vaņa". Un drīzumā - šī gada maijā gaidāma Edmunda Freiberga režisētā "Tēvoča Vaņas" pirmizrāde teātrī Francijā. Sev par lielu šoku konstatēju, ka 2007.gada maijā Liepājas iestudējumu (viesizrādē Rīgā) pat biju apmeklējis (un vēl aizgājis pēc pirmā cēliena). Nekādu atmiņu, nekādu emociju. Protams, jāņem vērā, ka tas bija laiks, kad teātrī viesojos vidēji reizi gadā un no šīs padarīšanas sapratu itin maz, bet tāpat esmu satriekts. Vai patiešām izrāde varēja būt tik slikta, ka man tā patika būtiski mazāk nekā "Alu cilvēks" (ko skatījos tai pat gadā un kas bija totāli trula)? Un ja tā bija tik katastrofāla - kāpēc man tas nav palicis atmiņā? Daļēji pie vainas gan varētu būt arī tas, ka aprakstu toreiz uzcepu pilnīgi nekādu, šoreiz centīšos laboties.

Tātad, "Vaņa" ir viena no šī gada aktieru/režisoru kursa diplomdarba izrādēm - proti, darbs, ar kuru jaunie teātra talanti piesaka savu vārdu kam lielākam nākotnē. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Zirgu pasta nelielajā auditorijā lielu skatītaju daļu veidoja teātra ļaudis ar Alvi Hermani priekšgalā. Un tā kā šī kursa vadītāja un līdz ar to arī "Vaņas" režisore ir Māra Ķimele, kas arī varēja veicināt to, ka JRT aktieru ansamblis te bija labi pārstāvēts un pat piepalīdzēja klavieru izstumšanā uz skatuves. Kas attiecas uz dramatisko materiālu, jau pats Čehovs "Tēvoci Vaņu" bija radījis no sava agrāka darba, pamatīgi noīsinot aktieru sastāvu, bet šajā reizē tas bija vēl īsāks - no personāžiem atlikuši tikai 5: profesors Serebrjakovs, vņa jaunā sieva Helēna, viņa pirmās (nelaiķes) sievas brālis Vaņa, Serebrjakova meita no pirmās laulības Soņa un ārsts Astrovs. Diemžēl manā programmiņā nav atzīmēts, kuri tieši aktieri konkrētajā reizē bija uz skatuves, bet Googles attēlu meklētājs rada nojautu, ka tie būs bijuši Andris Gindra, Toms Veličko, Madara Bore, Elīna Dambe un Kārlis Reijers. Kādas būs šo jauno cilvēku tālākās gaitas aktiermākslā, to, protams, pagaidām paredzēt ir grūti, teātru skaits Latvijā ir ierobežots, labu aktieru principā ir diezgan daudz, un šī galīgi nav tā joma, kur jaunas darbavietas būtu viegli radīt. Ar ko vēlos teikt, ka savā ziņā es aktierus noteikti apskaužu - ne tikai par talantu, bet arī par uzdrīkstēšanos iet pa ceļu, kas ir grūts un akmeņains, bet noteikti - bagātīgs arī ar gandarījumu par paveikto.

Kāds ir šī darba sižets? Provinces muižā, kuras atrašanās vietai nav nekādas nozīmes, uz vasaru atbrauc pensionētais profesors Serebrjakovs ar savu sievu, jo dzīvi pilsētā cauru gadu viņš īsti nevar atļauties, tā kā muiža neienes pietiekami daudz naudas. Tēvocis Vaņa, kas pilda muižas pārvaldnieka funkcijas, iemīlas par sevi būtiski jaunākajā (bet ne tik ļoti būtiski kā par pašu viņas vīru) Helēnā, kuras laulība ar kašķīgo un podagras mocīto Serebrjakovu galīgi nav laimīga, tikām Soņa ir ieķērusies ārstā, kas brauc apraudzīt viņas tēvu (vērts atzīmēt, ka šajā interpretācijā, atšķirībā no Čehova oriģināla, Astrovs tiek attēlots kā gados jauns vīrietis), bet Astrovam viņa kā sieviete nešķiet ne mazākajā mērā interesanta. Un tad vēl klāt pie citiem jaukumiem Serebrjakovs paziņo, ka viņš vēloties muižu pārdot, lai varētu naudu ieguldīt obligācijās, tādējādi pavisam raisot sašutumu jau tāpat ne gluži laimīgajā Vaņā, kuram turklāt reāli ir daudz lielākas (morālas) tiesības uz šo muižu nekā Serebrjakovam. Asaras, drāmas, pistole - viss pēc labākajiem standartiem. Ķimeles interpretācijā galīgi nav grūti saskatīt vietējās problemātikas iezīmes - kā nekā ārsta personībā ļoti izceltas viņa rūpes par apkārtējo vidi, meža saglabāšanu, veģetārismu, pretstatā zemi postažā vedošajam Serebrjakovam, kurš neko pats radīt nespēj, tik vien kā atgremot svešas domas. Uzsvari man saprotami un pieņemami.

Šķiet, ka šī būtu no tām reizēm, kad aktuāli ir tas - cik labi šai reizē man šķita aktieri, ne jau Māras Ķimeles režisores talantu šādos apstākļos būtu primāri jāvērtē. Nevarētu teikt, ka lomas būtu izcili pateicīgas spožam sevis pieteikumam - lai arī katram aktierim tiek kāds monologs tieši ar skatītāju, viņu tēli lielākoties neiziet ārpus tiem rāmjiem, ko varētu pacelt lomas atveidotājs amatierteātrī. Laikam vismazāk pārliecinošais no visiem šķita Serebrjakovs - jaunajam aktierim (Andrim Gindram) grūti vedās iemiesošanās vecā vīrā, it kā formāli viņš šķita spēlējam pareizi, bet bez tās dzirksts, kas ļauj tev ļaut sevi apmānīt. Vecišķa runas maniere, kājas pievilkšana, stūrainas kustības - atbilstoši mācību grāmatai nebūtu kam piesieties, taču nē - es nespēju viņam noticēt. Iespējams, tieši tālab, ka viņam šajā ziņā bija visgrūtākā loma - kamēr pārējiem aktieriem bija droši vien diezgan plašas iespējas tēlā ielikt kaut ko no sevis, viņam tā īsti nebija. Mara Bore un Elīna Dambe kā attiecīgi Soņa un Helēna kopumā bija pārliecinošas, bet ne īsti vairāk par to - faktiski jau arī viņu tēli ir diezgan tipiski - neglītā skumjā meitene ar labo sirdi un frivolā, mazliet maucīgā viņas audžumāte. Reijeram un Veličko tikām lomas ir ar drusku lielāku potenciālu (nē, ne tālab, ka viņi var spēlēt piedzērušos - tas galīgi nav nekas izaicinošs), bet tālab, ka viņi patiešām ir abi pretrunu plosīti - cilvēki, kuri gribētu dzīvot citādāk, bet nespēj, un tāpēc jau viņi arī dzer. Visvairāk tas attiecas uz izrādes titulvaroni Vaņu, kurš apzinās, ka ir dzīvojis pa tukšo un laikam jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Uz Toma Veličko tēlojumu man gan bija itin grūti skatīties - viņa manieres, kustības un mīmika man tik ļoti atgādināja kādu manu līdzdibinātāju, ka viegli varēja iztēloties, ka kādā brīdī viņš sāktu runāt arī par startapiem. Bet tā jau bija tikai mana personīgā uztveres īpatnība, Baiba tikām apgalvoja, ka Vaņa esot gaužām līdzīgs grupas "Tumors" solistam Pēterim Riekstiņam. Visubeidzot Kārlis Reijers savā ārsta Astrova tēlojumā šķita pamatīgi ietekmējies no Andra Keiša (kas gan galīgi nav pārsteidzoši - kā nekā tieši Keišs atveidoja Astrovu Ķimeles "Jāņonkuļa" iestudējumā JRT).

Vai izrāde man patika? Patika. Ar uzdevumu parādīt man kā skatītājam, ka "Vaņa" risinās arī šeit un tagad, Ķimele un viņas jaunais aktieru materiāls galā tika labi, viela pārdomām pēc izrādes noteikti bija. Viss bez pārspīlējumiem, bet gaužām ticami. Visvairāk gan, protams, man tagad gribētos noskatīties "Jāņonkuli", taču kas zina, kad un vai šāda iespēja radīsies.

P.S. Paldies Inetai un Baibai par man doto iespēju šo izrādi redzēt!
2017-02-09
8.0
comments powered by Disqus