Et si c'etait vrai

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Jāatzīmē, ka Levijs jau pamatos šo grāmatu bija labi sagatavojis Holivudas vajadzībām - ne velti tās darbība risinās Sanfrancisko un varoņi ir amerikāņi un viss aprakstītais šķiet tā vien radīts kino vajadzībām. Lorēna rezidentūrā darbojas kādā Sanfrancisko slimnīcā līdz atceļā no darba viņa cieš smagā satiksmes negadījumā un nonāk bezcerīgā komas stāvoklī - tik bezcerīgā, ka ārsti ilgstoši risina jautājumu - saglabāt viņu pie dzīvības vai nē, jo cerību uz atgriešanos tāpat nav. Kādu laiku vēlāk kādreizējā Lorēnas dzīvoklī ievācas arhitekts Artūrs un sev par lielu pārsteigumu viņš tur sastop sievieti - Lorēnu, kuru gan neviens cits neredz. Kamēr Lorēnas ķermenis nīkst slimnīcā, viņas gars klejo apkārt. Sākotnēji Artūrs uzvedas ļoti stulbi un kaitinoši, mēģinot saprast, kādā tieši veidā labākais draugs viņu ir izjokojis, atsūtot prostitūtu, bet pamazām viņš sāk pieņemt patiesību, un tālāk uzvedas atkal vēl mazāk ticami.

Galīgi nav pārsteidzoši (no sižeta loģikas viedokļa) tas, ka Artūrs un Lorēna viens otrā iemīlas, kam gan drusku, protams, traucē tas, ka viņai nav ķermeņa, vai pareizāk, ka viņa un viņas ķermenis nav kopā. Tāpat nav pārsteidzoši, ka seko kārtējais dramatiskais sižeta elements - Lorēnas ķermeni plāno atslēgt no dzīvības uzturēšanas sistēmas, kas nozīmē, ka arī garam būs jāaiziet. Tad notiek vēl tipiskāks romantisko komēdiju elements - Artūrs kopā ar savu čomu veic ķermeņa nozagšanu no slimnīcas. Un tā arvien tālāk. Faktiski vienīgais, kas mani šajā grāmatā tā drusku aizķēra, ir tas laiks, kad Artūrs un Lorēna saprot - viņiem vairs nav daudz atlicis kopā un līdz ar to ir jādzīvo tā, it kā rītdienas nebūtu, jo to jau patiesībā neviens nevar galvot - ka rītdiena (viņam) patiešām pienāks. Banāli? Kā gan citādi. Bet aprakstīts labi. Ja neskaita to un spēcīgās (atšķirībā no filmas, kuru gan patiesībā neesmu redzējis, tik vien kā izlasījis Wiki aprakstu) beigas, šī galīgi nav ievērojama literatūra. Bišķi pat teiktu - uz dāmu romāna pusi, bet reizēm jau jālasa arī kaut kas tāds - viegls un nenomācošs.
2017-05-28
7.0
comments powered by Disqus