Rīga. Urbānie mīti
Iepriekš dzirdētie viedokļi par izrādi "Rīga. Urbānie mīti" bija diezgan pretrunīgi, lai gan vienlaikus - varbūt arī ne tik ļoti pretrunīgi. Bija cilvēki, kam izrāde šķita smieklīga un patika, un bija tādi, kuriem tā šķita smieklīga, bet nepatika. Neatceros dzirdējis, ka kāds būtu teicis, ka tā būtu vērtīgs un nozīmīgs iestudējums, kaut kas inovatīvs un latviešu teātrim absolūti nepieciešams. Jautājums faktiski drīzāk ir par to, cik daudz katrs no tās bija gaidījis un cik rezultātā saņēmis.
Jāņa Joņeva (Jelgava 94) un Mārča Lāča (režisoram šī ir debija JRT) kopdarbs ir tāds kā pionieru nometņu šausmu stāstu kaleidoskops. Protams, pionieru nometņu vietā varētu atsaukties uz jebkādām citām nometnēm (kaut vai lidmodelēšanas pulciņa), bet kaut kā man šis visvairāk līdzinājās Viktora Peļevina stāstam "Zilais lukturis", kurā pionieru nometnē puikas viens otram stāsta šausmu stāstus. Izrādē tādas sevišķas skaidrības par to, kas ir tās varoņi, nav, jo varoņu personībām nav nekādas nozīmes, tāda ir tikai tajā stāstāmajiem šausmu stāstiem. Cik daudzi no šeit dzirdētajiem mītiem ir patiešām tādas kategorijas, kurus kāds mēdz arī reāli stāstīt, man ir grūti teikt, bet kopumā nav grūti iztēloties, ka vismaz daļa no tiem patiešām varētu klejot pa Iļģuciema pagalmiem un trepjutelpām. Aktieru kvartēts: Liene Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis un Reinis Boters šeit itin centīgi darbojas līdzīgā stilā kā Trīs stāstos ar dažādām runas tehnikām un faktiski izrādi veidojot bez sevišķa dekorāciju lietojuma. Mans favorīts šajā reizē noteikti ir Krasts, kuram gan laikam arī visvairāk tikuši kvalitatīvākie personāži. Iecienītākie šausmu stāsti? Noteikti jāpiemin Vecmīlgrāvja minerālūdens, līķis tramvajā, kāmītis Susis un, protams, Roka.
Arī es varu par šo izrādi teikt, ka dižu jēgu tajā visā meklēt nav vērts, "Urbānie mīti" galīgi nav antropoloģiska izrāde, kas nodarbotos ar kaut minimālu mītu dekonstrukciju vai ieskatīšanos mazliet zem virsslāņa, bet tā ir ļoti patīkams un izklaidējošs iestudējums, kas nodrošina labu iespēju izsmieties un savu devu nākotnes kultūrcitātu. Un patiesībā tā ir diezgan precīzi atbilstoša tam, ko es būtu gaidījis no Joņeva kā teksta autora - izrādes stilā ir gana daudz kopīgā ar "Jelgavu 94", un faktiski tikpat labi tajā varētu būt atainoti arī Jelgavas urbānie mīti, ja vien tajā būtu savs tramvajs.
Jāņa Joņeva (Jelgava 94) un Mārča Lāča (režisoram šī ir debija JRT) kopdarbs ir tāds kā pionieru nometņu šausmu stāstu kaleidoskops. Protams, pionieru nometņu vietā varētu atsaukties uz jebkādām citām nometnēm (kaut vai lidmodelēšanas pulciņa), bet kaut kā man šis visvairāk līdzinājās Viktora Peļevina stāstam "Zilais lukturis", kurā pionieru nometnē puikas viens otram stāsta šausmu stāstus. Izrādē tādas sevišķas skaidrības par to, kas ir tās varoņi, nav, jo varoņu personībām nav nekādas nozīmes, tāda ir tikai tajā stāstāmajiem šausmu stāstiem. Cik daudzi no šeit dzirdētajiem mītiem ir patiešām tādas kategorijas, kurus kāds mēdz arī reāli stāstīt, man ir grūti teikt, bet kopumā nav grūti iztēloties, ka vismaz daļa no tiem patiešām varētu klejot pa Iļģuciema pagalmiem un trepjutelpām. Aktieru kvartēts: Liene Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis un Reinis Boters šeit itin centīgi darbojas līdzīgā stilā kā Trīs stāstos ar dažādām runas tehnikām un faktiski izrādi veidojot bez sevišķa dekorāciju lietojuma. Mans favorīts šajā reizē noteikti ir Krasts, kuram gan laikam arī visvairāk tikuši kvalitatīvākie personāži. Iecienītākie šausmu stāsti? Noteikti jāpiemin Vecmīlgrāvja minerālūdens, līķis tramvajā, kāmītis Susis un, protams, Roka.
Arī es varu par šo izrādi teikt, ka dižu jēgu tajā visā meklēt nav vērts, "Urbānie mīti" galīgi nav antropoloģiska izrāde, kas nodarbotos ar kaut minimālu mītu dekonstrukciju vai ieskatīšanos mazliet zem virsslāņa, bet tā ir ļoti patīkams un izklaidējošs iestudējums, kas nodrošina labu iespēju izsmieties un savu devu nākotnes kultūrcitātu. Un patiesībā tā ir diezgan precīzi atbilstoša tam, ko es būtu gaidījis no Joņeva kā teksta autora - izrādes stilā ir gana daudz kopīgā ar "Jelgavu 94", un faktiski tikpat labi tajā varētu būt atainoti arī Jelgavas urbānie mīti, ja vien tajā būtu savs tramvajs.
2016-11-24
comments powered by Disqus