Kazhes pierakstu burtnīca

Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.

Sākšu ar sāpīgāko - "Viltotais Fausts" ir acīmredzami padomiska grāmata - ļoti konsekventi autors pirmskara Latviju ataino no komunistiskās propagandas pozīcijām, cītīgi akcentējot netaisnības pret strādnieku šķiru, buržuāzijas garīgo nabadzību un patriotisma trūkumu, nievājot baltvāciešus kā Hitlera sekotājus, iesmejot par sociāldemokrātiem (kas gan, protams, neliedz zem komunistu karoga iekrāsot lielākos strādnieku protesta gājienus un streikus trīsdesmito gadu sākumā, kurus faktiski gan organizēja tieši "mēreni kreisie"). Līdz ar to vairums grāmatas varoņu ir plakātiski plakani un atbilstoši savai sociālajai piederībai. Pašaizliedzīgi un izpalīdzīgi (un vēl turklāt - augsti izglītoti) sarkanarmieši, par nacistiskiem noziedzniekiem kļūstoti korporeļi - viss kā pēc kanona. Otrā plāna un fona personāži šajā grāmatā nāk no tās pašas rūpnīcas, kas radīja šādus tēlus neskaitāmiem tūkstošiem sociālistiskā reālisma pseidoliteratūras darbiem. Un tas diezgan pamatīgi atbaida no šīs grāmatas lasīšanas.

Tomēr, ja tev izdodas turpināt "Viltoto Faustu" lasīt, tu sāc saprast, ka varbūt tā visa lieta nav tik vienkārša. Protams, te ir klišejas un sarkani krāsotais vēstījums, taču literārā forma, kurā darbojas Zariņš, ne mazākajā mērā nav sociālistiskas reālisms. Viņš spēlējas ar tevi kā lasītāju, variējot grāmatas noskaņas, tempus un rakstības manieres, iestarpinot receptes, vēsturiskas atkāpes, ceļot paralēles ar Šekspīra (un Kristofera Mārlova) laika Angliju. Tēmas un paņēmieni ir ļoti interesanti, un lasītājam sāk rasties aizdomas, ka ideloģiskais stāsts te ir klāt tikai tāpēc, lai tas ļautu vaļu brīvajām spēlēm. Proti, saprotot, ka kopumā Zariņš bija konformists, nevis idejisks dumpinieks, viņš (līdzīgi grāmatas galvenajam varonim) nemēģina lekt uz ecēšām, bet tikai sacer pats savu mūziku, ņemot vērā pastāvošās prasības, bet saglabājot arī kādu daļu sava Es. Varbūt pat vēl vairāk viņu varētu salīdzināt nevis ar Mārlovu, bet gan ar Margarētu - kura gan raksta dumpiniecisku dzeju, bet guļ ar veco un bagāto Jāni Vidriķi (šī Fausta uzvārdu man nekādi neizdodas iegaumēt). Un no šī viedokļa grāmata ir saistoša. Turklāt tajā ir gana daudz kolorītu elementu - trīsdesmito gadu bohēmas ainas, puritāniskajam padomju laikam itin brīvdomājošs varoņu intīmās dzīves atainojums (ne tādā ziņā, ka būtu detaļas, bet šāda intīmā dzīve te vispār pastāv) un izcili sulīga valoda.

Jā, nav grūti sameklēt, no kurienes "Viltotais Fausts" ir cēlies (un nē - "Fausts" tam pamatā ir tikai sižetiski, ne pēc būtības) - tur ir gan Hofmaņa stāsti, gan no šiem stāstiem nākušie "Meistars un Margarita" (gribēju teikt, ka arī "Altists Daņilovs", bet nē - tas ir tapis vēlāk), gan no pašmāju literatūras - Anšlava Eglīša agrīnie romāni, jo īpaši "Līgavu mednieki". Skaidrs, ka pozīcijas, no kurām raksta Zariņš, ir daudz kategoriskākas, līdz ar to viņa burši nav tie paši, kas Eglīša burši - bieži pat aprakstot vienus un tos pašus notikumus, Zariņš tik ļoti to visu saideoloģizē, ka vemt gribās. Un tas, protams, nedara grāmatu baudāmāku. Bet vienlaikus tu saproti, ka bez visas tās ideoloģijas diez vai viņš būtu varējis tik brīvi rakstīt par smalkiem alkoholiskiem dzērieniem, apjūsmot (un, protams, ka viņš to apjūsmo, lai arī piesedzot ar nievāšanas masku) aizgājušo laiku naktsdzīvi - Švarca restorānu, "Alhambru" utt. Jā, šī grāmata varētu būt daudz labāka, ja tās autors būtu to rakstījis sirdsapziņai, nevis izdevniecībai, bet var gadīties, ka tādā gadījumā latviešu literatūra kopumā būtu palikusi zaudētājos. "Viltotais Fausts" pilnīgi noteikti nav pasaulē labākā pavārgrāmata, bet dažas tās receptes ir tā vērtas, lai to tomēr izlasītu, protams, sevišķi nepārdzīvojot par tur aprakstītajām puspatiesībām un meliem. Turklāt - tu taču mierīgi pieņem to, ka tā ir daiļliteratūra un tās darbība notiek ne gluži mūsu pasaulē, varbūt tajā pasaulē Zariņš raksta pilnu patiesību.