Sunrise on the Sufferbus
Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?
Tīri sastāva ziņā "Masters of Reality" seko tiem pašiem principiem kā "Cream" - tas ir kārtīgs power trio ar ģitāristu, basistu un bundzinieku. Cik saprotu, jau pēc grupas pirmā ieraksta nākšanas klajā daudzi saskatīja līdzības starp šo grupu un "Cream", un ko gan citu grupas līderis Kriss Goss varēja izdarīt, ja ne pieaicināt uz savas otrās plates ierakstīšanu "Cream" bundzinieku?
Jāatzīst gan, ka sevišķi daudz līdzības ar Cream šajā ierakstā es nesaskatu - ja neskaita Beikera klātbūtni, kura, protams, ir daudz jūtamāka nekā tā būtu kura katra bundzinieka gadījumā - Beikers nav tas tipāžs, kurš varētu gluži vienkārši iekļauties ritmā. Taču skadirs, ka Goss nav Kleptons un Googe nav Džeks Brūss. Nav šeit ne akordu, kuri iespiežas pa tiešo smadzenēs un nav te ģitārsolo, kuri tev nonesīs galvu. Cik saprotu, šis tiek klasificēts vai nu kā "desert rock" vai kā "stoner rock", drusku jūtama ir blūza klātbūtne, bet kopumā tas nav tieši tāds roks, par ko esmu sajūsmā.
Ieraksta ievads gan ir ļoti spēcīgs - "She Got Me (When She Got Her Dress On")" ir skaņdarbs, kurā īpaši labi izvēršas tieši Beikers un bungas ir pārliecinoši centrālais instruments. Arī "runājošais blūzs", kas dzirdams "J.B. Witchdance" man tīk - un te centrālā tēma šķiet Cream gaumē. Taču pāris labās ievada dziesmas neturpinās tikpat kvalitatīvi. Pirmajā reizē ir interesanti noklausīties Džindžera ierunāto "T.U.S.A.", kurā viņš nebeidz žēloties par to, ka amerikāņi nemāk pagatavot tēju, bet muzikāli skaņdarbs ir patukšs, tāpat kā lielākā daļa šī ieraksta. Protams, kaut kādā mērā mani priecēja, ka deviņdesmito gadu sākumā bija grupas, kas uzfdrīkstējās spēlēt šādu klasisku sešdesmito-septiņdesmito gadu stila rokmūziku, taču skaidrs ir arī tas, ka sešdesmitajos-septiņdesmitajos jau bija radītas labākas dziesmas labāku grupu kā "Masters of Reality" izpildījumā.
Tīri sastāva ziņā "Masters of Reality" seko tiem pašiem principiem kā "Cream" - tas ir kārtīgs power trio ar ģitāristu, basistu un bundzinieku. Cik saprotu, jau pēc grupas pirmā ieraksta nākšanas klajā daudzi saskatīja līdzības starp šo grupu un "Cream", un ko gan citu grupas līderis Kriss Goss varēja izdarīt, ja ne pieaicināt uz savas otrās plates ierakstīšanu "Cream" bundzinieku?
Jāatzīst gan, ka sevišķi daudz līdzības ar Cream šajā ierakstā es nesaskatu - ja neskaita Beikera klātbūtni, kura, protams, ir daudz jūtamāka nekā tā būtu kura katra bundzinieka gadījumā - Beikers nav tas tipāžs, kurš varētu gluži vienkārši iekļauties ritmā. Taču skadirs, ka Goss nav Kleptons un Googe nav Džeks Brūss. Nav šeit ne akordu, kuri iespiežas pa tiešo smadzenēs un nav te ģitārsolo, kuri tev nonesīs galvu. Cik saprotu, šis tiek klasificēts vai nu kā "desert rock" vai kā "stoner rock", drusku jūtama ir blūza klātbūtne, bet kopumā tas nav tieši tāds roks, par ko esmu sajūsmā.
Ieraksta ievads gan ir ļoti spēcīgs - "She Got Me (When She Got Her Dress On")" ir skaņdarbs, kurā īpaši labi izvēršas tieši Beikers un bungas ir pārliecinoši centrālais instruments. Arī "runājošais blūzs", kas dzirdams "J.B. Witchdance" man tīk - un te centrālā tēma šķiet Cream gaumē. Taču pāris labās ievada dziesmas neturpinās tikpat kvalitatīvi. Pirmajā reizē ir interesanti noklausīties Džindžera ierunāto "T.U.S.A.", kurā viņš nebeidz žēloties par to, ka amerikāņi nemāk pagatavot tēju, bet muzikāli skaņdarbs ir patukšs, tāpat kā lielākā daļa šī ieraksta. Protams, kaut kādā mērā mani priecēja, ka deviņdesmito gadu sākumā bija grupas, kas uzfdrīkstējās spēlēt šādu klasisku sešdesmito-septiņdesmito gadu stila rokmūziku, taču skaidrs ir arī tas, ka sešdesmitajos-septiņdesmitajos jau bija radītas labākas dziesmas labāku grupu kā "Masters of Reality" izpildījumā.
2003-08-12
comments powered by Disqus