The First Bad Man
Vispār jau šai reizē es grāmatu klubiņā biju noskaņojies lasīt Ingas Gailes "Stiklus", bet apstākļi iegrozījās tā, ka beigās tomēr izlasīju "Pirmo slikto vīru". Skepse man bija - Miranda Džūlija, kas ir grāmatas autore, ir vienlīdz aktīva (un ne fenomenāli populāra) vairākos lauciņos - viņa ir gan rakstniece, gan mūziķe, gan kinorežisore, gan aktrise (galvenokārt - pati savās filmās), gan aktīvi darbojas multimediju lauciņā (kas ir loģiski, ja jau viņa darbojas daudzos medijos). Daudzpusība, protams, ir laba lieta, bet tā vienlaikus nebūt negarantē izcilību visās pārstāvētajās jomās. Līdz šim gan man saskarsme bija sanākusi vien ar viņas darbību kino - pirms sešiem gadiem noskatījos Me and You and Everyone We Know. Toreiz man filma itin labi patika, bet sevišķi lielu nospiedumu tā laikam gan neatstāja. Bet nu ko - mēģināsim saprast, kāda tad Džūlija ir kā rakstniece!
Secinājums - itin līdzīga kā kino režisore. Galīgi nav grūti iztēloties to arī kino versijā. Grāmatas galvenā varone Klēra ir 43 gadīga vecmeita, kas jau vairākus gadus ir ieķērusies gados vecākā uzņēmuma valdes loceklī, bet līdz šim nav uzdrīkstējusies atklāt savas jūtas. Taču tagad viņa sāk atklāties, bet izrādās, ka šim vīrietim ir cita interese - viņš pats ir ieķēries 16 gadīgā meitenē un kaut kāda (neloģiska) iemesla dēļ viņam nepieciešama Klēras svētība seksam ar jauno meiteni (meitenei pašai iebildumu nav). Klēra, protams, nesteidz šo svētību dot. Tikām pie Klēras apmetas viņas priekšnieku 21 gadu vecā meita, kura it kā meklē darbu (bet reāli nav īsti skaidrs, ko viņa tur meklē un autore tā īsti pat nešķiet papūlējusies atrast sižetam nepieciešamo pamatojumu). Sākotnēji Klēra un Klī (tā sauc meiteni) ļoti slikti sadzīvo, bet tad atklājas, ka viņas var kopā praktizēt kaut ko līdzīgu sieviešu variācijai par Fight Club. Kaut kur no grāmatas vidus tā sāk pāriet "erotikā", tā vismaz tā tiek raksturota, bet laikam gan es galīgi neesmu šīs erotikas mērķauditorijā vai arī es vienkārši kaut ko nesaprotu (kas kopumā šķiet itin ticami). Vēl grāmatā parādās Klēras psiholoģe - arīdzan itin neadekvāta būtne, līdzīgi kā visi citi tās varoņi.
Manā skatījumā lielākā "The First Bad Man" problēma ir tas, ka tās autore tik ļoti cenšas uzturēt ekscentriskuma sajūtu, ka viņai nav vaļas rūpēties par to, lai viņas personāži būtu kaut nedaudz simpātiski un patiesībā - arī interesanti. Ja visi tavi varoņi ir vienlīdz dīvaini, tad tev viņu dīvainības ātri vien pārstāj šķist dīvainas un drīzāk rada garlaicības sajūtu. Kino jomā kaut kā ar šo sadzīvot ir vieglāk - tā Vess Andersons jau pārdesmit gadus to vien dara kā taisa filmas par dīvaiņiem, bet viņam daudz labāk nekā Džūlijai (vismaz šajā grāmatā) izdodas panākt, ka ar viņa varoņiem var identificēties. Es sevi nebūt neuzskatu par fenomenāli ortodoksālu personāžu, bet man vismaz ir grūti identificēties ar sievieti, kura ērtības labad mēdz mājās čurāt bļodās, erotiski fantazē par to, kā viņas gados jaunākā dzīvokļa biedrene atsūkā pati savam tētim. Un nav jau tā, ka galvenā varone būtu labāka vai sliktāka par citiem grāmatas tēliem. Klī, kuras pamata interese ir blenzt televizorā un kura ļoti nelabprāt mazgājas. Psiholoģe, kura kaut kādas dīvainas pseidoerotiskas rotaļas dēļ dažas reizes gadā uzdodas par sava kolēģa sekretāri un kurai arī patīk nokārtoties traukos. Jau pieminētais 65 gadus vecais valdes loceklis, kurš apmeklē krāsu terapiju un mēdz raudāt telefonā (un laikam jau ir arī saucams par pedofīlu). Dārznieks, kurš ir vai nav bezpajumtnieks un reizēm pieņem dzemdības mājās. Iespējams, filmā man šie personāži šķistu kaut cik saistoši, bet grāmatā mani biežāk pārņēma nolemtības sajūta - ka vēl tik daudz teksta ir priekšā, bet man ir pilnīgi vienalga, kas ar viņiem visiem notiks. Un skaidrs, ka šī būs no tām grāmatām, kur kā optimistiskā indie filmā viss beigsies labi, bet kaut kā man ir vienalga, kā tieši tas izpaudīsies.
Uzrakstīta jau it kā šī grāmata nav slikti - baisā piespiešanās nebija jāveic, lai to izlasītu, bet tā īsti es nevaru atrast nevienu iemeslu, kāpēc kādam to būtu vērts lasīt. Vai no tās var kaut ko jaunu (vērtīgu) iemācīties? Nē. Vai tai ir neatkārtojams stils un valoda? Nē. Vai tā ir izcili izklaidējoša? Nē. Vai es tev to rekomendēju? Nē.
Secinājums - itin līdzīga kā kino režisore. Galīgi nav grūti iztēloties to arī kino versijā. Grāmatas galvenā varone Klēra ir 43 gadīga vecmeita, kas jau vairākus gadus ir ieķērusies gados vecākā uzņēmuma valdes loceklī, bet līdz šim nav uzdrīkstējusies atklāt savas jūtas. Taču tagad viņa sāk atklāties, bet izrādās, ka šim vīrietim ir cita interese - viņš pats ir ieķēries 16 gadīgā meitenē un kaut kāda (neloģiska) iemesla dēļ viņam nepieciešama Klēras svētība seksam ar jauno meiteni (meitenei pašai iebildumu nav). Klēra, protams, nesteidz šo svētību dot. Tikām pie Klēras apmetas viņas priekšnieku 21 gadu vecā meita, kura it kā meklē darbu (bet reāli nav īsti skaidrs, ko viņa tur meklē un autore tā īsti pat nešķiet papūlējusies atrast sižetam nepieciešamo pamatojumu). Sākotnēji Klēra un Klī (tā sauc meiteni) ļoti slikti sadzīvo, bet tad atklājas, ka viņas var kopā praktizēt kaut ko līdzīgu sieviešu variācijai par Fight Club. Kaut kur no grāmatas vidus tā sāk pāriet "erotikā", tā vismaz tā tiek raksturota, bet laikam gan es galīgi neesmu šīs erotikas mērķauditorijā vai arī es vienkārši kaut ko nesaprotu (kas kopumā šķiet itin ticami). Vēl grāmatā parādās Klēras psiholoģe - arīdzan itin neadekvāta būtne, līdzīgi kā visi citi tās varoņi.
Manā skatījumā lielākā "The First Bad Man" problēma ir tas, ka tās autore tik ļoti cenšas uzturēt ekscentriskuma sajūtu, ka viņai nav vaļas rūpēties par to, lai viņas personāži būtu kaut nedaudz simpātiski un patiesībā - arī interesanti. Ja visi tavi varoņi ir vienlīdz dīvaini, tad tev viņu dīvainības ātri vien pārstāj šķist dīvainas un drīzāk rada garlaicības sajūtu. Kino jomā kaut kā ar šo sadzīvot ir vieglāk - tā Vess Andersons jau pārdesmit gadus to vien dara kā taisa filmas par dīvaiņiem, bet viņam daudz labāk nekā Džūlijai (vismaz šajā grāmatā) izdodas panākt, ka ar viņa varoņiem var identificēties. Es sevi nebūt neuzskatu par fenomenāli ortodoksālu personāžu, bet man vismaz ir grūti identificēties ar sievieti, kura ērtības labad mēdz mājās čurāt bļodās, erotiski fantazē par to, kā viņas gados jaunākā dzīvokļa biedrene atsūkā pati savam tētim. Un nav jau tā, ka galvenā varone būtu labāka vai sliktāka par citiem grāmatas tēliem. Klī, kuras pamata interese ir blenzt televizorā un kura ļoti nelabprāt mazgājas. Psiholoģe, kura kaut kādas dīvainas pseidoerotiskas rotaļas dēļ dažas reizes gadā uzdodas par sava kolēģa sekretāri un kurai arī patīk nokārtoties traukos. Jau pieminētais 65 gadus vecais valdes loceklis, kurš apmeklē krāsu terapiju un mēdz raudāt telefonā (un laikam jau ir arī saucams par pedofīlu). Dārznieks, kurš ir vai nav bezpajumtnieks un reizēm pieņem dzemdības mājās. Iespējams, filmā man šie personāži šķistu kaut cik saistoši, bet grāmatā mani biežāk pārņēma nolemtības sajūta - ka vēl tik daudz teksta ir priekšā, bet man ir pilnīgi vienalga, kas ar viņiem visiem notiks. Un skaidrs, ka šī būs no tām grāmatām, kur kā optimistiskā indie filmā viss beigsies labi, bet kaut kā man ir vienalga, kā tieši tas izpaudīsies.
Uzrakstīta jau it kā šī grāmata nav slikti - baisā piespiešanās nebija jāveic, lai to izlasītu, bet tā īsti es nevaru atrast nevienu iemeslu, kāpēc kādam to būtu vērts lasīt. Vai no tās var kaut ko jaunu (vērtīgu) iemācīties? Nē. Vai tai ir neatkārtojams stils un valoda? Nē. Vai tā ir izcili izklaidējoša? Nē. Vai es tev to rekomendēju? Nē.
2016-08-02
comments powered by Disqus