Drones

Kā jau tas iegājies, reizi trīs gados "Muse" laiž klajā jaunu ripuli ar dziesmām. Un tāpat ir iegājies, ka viņu materiāls ir gaužām pompozs un ambiciozs. Dziesmiņas par pašu prieku vai par pupiem arī šoreiz no viņiem sagaidījuši neesam.
Salīdzinoši ar 2012.gadā iznākušo "The 2nd Law" šajā ierakstā kaut kā diezgan minimāli jūtama "Queen" klātbūtne, kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti. Saturiski ieraksts ir skumjš stāsts par to, kā cilvēki tiek pārvērsti par robotiem un dehumanizējas. Nav grūti noprast, ka šis ir ļoti politisks un sevi par pilnu ņemošs ieraksts. Tāpēc es labāk pieņemšu, ka Muse dzied kaut kādā nevalodā un man nav ne mazākās sajēgas par ieraksta saturu (jo slavēt šo ansambli par veiklu vārdu izvēli un smalku poētiku noteikti neklājas).
Paši "Muse" apgalvo, ka muzikāli šis veikums ir atgriešanās pie grupas saknēm. Un vismaz daļēji tā ir tiesa - ne dabstepa, ne simfoniskā orķestra te nav. Vienlaikus ieraksts noteikti cieš no pārmērīgās aizraušanās ar konceptu - man katrā ziņā jau ir pieriebies kuro reizi dzirdēt "Drill Seargant" kliedzienus un Kenedija runu par PSRS.
Muzikāli nekā sevišķi jauna te nav - spēcīgs stadionu roks ar Muse tipiskām melodijām, un treknu skanējumu, kas primāri paredzēts koncertiem futbola stadionos un tikai sekundāri - klausīšanai mājas apstākļos. Viss lielākoties jau dzirdēts - viss tiek spēlēts skaļumā "11", Belamija balss joprojām ir patosa pilna, dziesmas ir kopumā labas, lai arī nekā tāda sevišķi izceļama nav. Bez pārsteigumiem, bet bez sūdzībām.
Ja nu vienīgi pārsteigums ir beigās - pēc enerģiskām visām iepriekšējām kompozīcijām "Drones" noslēdzas ar trim lēnām kompozīcijām (ok, 10 minūšu ilgās The Globalist vidū ir arī ātrā daļa), kuras neizceļas ar radošu melodiskumu.
Pa lielam jāatzīst, ka šis Muse albums mani diezgan pamatīgi atstāj vienaldzīgu. Ne sajūsminos, ne paužu savu sašutumu. Varbūt vienīgi ievadošā "Dead Inside" ir tā vairāk iesēdusies atmiņā, bet līdz jukšanai prātā no sajūsmas te ir tālu. Ļoti tālu.
Šķiet, ka man tomēr mazliet traucē šī ansambļa pārmērīgā nopietnība un nespēja uz humora mazspēja.
Protams, arī "The Wall", kuru šie kaut kādā mērā imitē, nebija joku ieraksts, bet Rodžeram Votersam bija viena milzīga priekšrocība pret Muse - viņš gan mācēja rakstīt tekstus, atšķirībā no Belamija bandas.
2015-06-11
7.0
comments powered by Disqus