Skaistākā pilsēta pasaulē

Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?

"Skaistākā pilsēta" ir romāns, kura darbība risinās ļoti plašā laika posmā - sākot ar lībiešu it kā karaļa Kaupo laikiem līdz pat mūsdienām. Tā varoņu vidū ir gan vēsturiskas personības, gan viegli nomaskētas vēsturiskas personības, gan acīmredzami izdomāti tēli, kas pārstāv visdažādākos sabiedrības slāņus. Tomēr par vienu nav šaubu - vislabāk no visiem šiem personāžiem autors (ja tas ir viens cilvēks, lai gan tikpat labi varētu būt arī divi) pārzina LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentu ikdienu.

Grāmatas traucējošākais trūkums, manuprāt, ir tajā, ka Nikodēms centies tajā satilpināt teju visu iespējamo - vēsturisku mistifikāciju, sociālpolitisku kritiku, vairākus detektīvu un melodrāmu sižetus, dzeltenās preses ļaunākos elementus, erotiku, masonus, pārdabiskos elementus un Ilfa un Petrova romāna "Zelta teļš" varoni slēpto miljonāru Aleksandru Koreiko. Jā, nav šaubu, ka autors ir lasījis gana daudz grāmatu un no tām centies visu ko pārņemt - līdzās Ilfam/Petrovam te ir jūtami elementi gan no "Meistara un Margaritas", gan no Viktora Peļevina, gan droši vien daudz visa kā cita, ko vai nu neesmu lasījis vai esmu aizmirsis. Bet galīgi nav skaidrs, ko tieši ar šo kaleidoskopu autors ir vēlējies pateikt, ja nu vienīgi tēzi par lētticīgajiem latviešiem (Kaupo gan bija lībietis), kuros dominē blēdīgums un miesaskāre, kā dēļ viņus ir viegli apčakarēt.

Grāmatas teksts ir diezgan paviršs, un tā vien rodas sajūta, ka pārlasīts ne biežāk kā ieraksti manā blogā (tas ir - ne reizes), kas arī nerada nopietnas literatūras iespaidu, līdz ar to man ir grūti saprast - kā tas vispār nākas, ka šī grāmata ir izdota. Kam tas ir izdevīgi? Lasītājiem droši vien nē, jo tā ir vienlaikus pārmērīgi viegls popkorns un šausmīgi pretencioza. Protams, varbūt tas viss ir joks, sarkasms un ironija, bet ar autora nenopietnu attieksmi pret viņa tekstu nepietiek, lai grāmata būtu kaut cik vērtīga. Lai gan joks ir tāds, ka es tev pat varbūt varētu ieteikt to izlasīt - baudījumu negūsi, bet tas būs ātri un kaut kādā mērā pat aizraujoši.

Iespējams, ar laiku šī grāmata varētu iegūt kādu vērtību kā sava laikmeta lieciniece - no tās varētu smelties šādu tādu informāciju gan par bankas "Parex" likteni, gan korupcijas tradīcijām Latvijā 21.gadsimta sākumā, gan par dažādiem konkrētiem politikāņiem. Bet kā lasāmviela tā ir šaušalīgi haotiska - personāžu ir bezgala daudz (jo īpaši - 125 lappušu grāmatai!), man vismaz tie pastāvīgi juka, un nekādas motivācijas sekot katra no viņiem gaitām tāpat nebija. Kas ir interesanti - savulaik arī es uzrakstīju stāstu par Vēstures fakultāti. Nē, patiesībā pat divus. Un interesanti, ka vienā no viņiem parādās Ģertrūde - mīklainā sieviete no Jaungada nakts, Vēstures un filozofijas fakultātes studente. Lūk, patiesā mīkla un pārsteigums, jo stāsts ir datēts ar 2004.gadu, ilgi ne tikai pirms Jaungada balles, bet arī pirms šīs grāmatas nākšanas klajā. Ko, nez, par to teiktu brīvmūrnieki?
2015-01-09
5.5
comments powered by Disqus