No Direction Home

Bobs Dilans noteikti ir lielāks pats par sevi. Mūziķis, kura balsi pat lielākie fani nenosauks par skaistu un spēcīgu, kura ģitārspēles tehnika nav nekas īpašs, kurš tīri cilvēciski nav saucams par zelta gabaliņu, nekad nav bijis izcili skaists un visādi citādi būtu pelēks un nesaistošs, bet... pazaudēju iepriekšējā teikuma pavedienu. Īsi sakot, jautājums ir par to - kā no daudzām ne sevišķi spožām sastāvdaļām var rasties Dilana mūzika?
Skrosezes ļoti apjomīgajā (trīs ar pusi stundas) dokumentālajā filmā atbilde uz šo jautājumu īsti rasta netiek - dažādi laikabiedri un pats Dilans stāsta par viņa karjeru līdz 1966.gadam, bet tālāk par secinājumu "Dieva dots talants" nonākt nevienam neizdodas, jo labāku skaidrojumu jau droši vien arī nav.
Kālab man Dilans šķiet saistošs ne tikai viņa dziesmu kvalitātes dēļ, bet arī kā cilvēks? Tālab, ka viņš (vismaz savos jaunības gados) nepakļāvās tam, ko no viņa gaidīja - lai arī it kā viņš bija tautas dziesminieks, viņš neiesaistījās pasākumos pret Vjetnamas karu, sāka spēlēt elektriskos instrumentus, kad publika bija pret to negatīvi noskaņota, necentās izdabāt presei un bārstīties ar viediem vārdiem. Ne vienmēr viņa rīcība bija simpātiska - tā attiecībās ar Džoannu Baezu viņš drīzāk bija cūka nekā nebija, bet - tālab jau viņš ir Dilans.
Filmā pie iespējas izteikties galvenokārt tiek pats Dilans, bet daudz runā arī Baeza, Pīts Sīgers, Alans Ginsbergs un virkne citu cilvēku, kam Dilana dzīvē bija liela nozīme. Vai pareizāk - kuru dzīvē Dilanam bija liela nozīme, jo saprast, kas ir nozīmīgs pašam Dilanam, laikam nav tik vienkārši. Viņš tam ir par lielu. Vai arī nav, nezinu.
Kā lai arī nebūtu, šī filma ne tikai sarūpē lielisku iespēju dzirdēt dažādās versijās virkni no skaistākajām Dilana dziesmām, bet arī saprast daudzviet viņa uzvedību situācijās, kuras bija redzētas filmā "Don&39;t Look Back" - Dilana aizkaitinātību par cilvēku stulbumu, bezjēdzīgajiem mēģinājumiem no viņa sagaidīt gudros un pareizos vārdus. Viņš nebija protestētājs tādā ziņā kā vairums tā laikmeta folkmūziķu - viņu neinteresēja politika un karš, bet tīri cilvēciski, iespējams, viņš bija daudz nepieradinātāks nekā visa to aktīvo protestētāju varza - sava ceļa gājējs, par ko - visu cieņu.
Protams, ka filmā Dilans necenšas izlikt savu dvēseli uz paplātes, jo tas jau ir viņa triks - allaž palikt mazliet neizprotamam un pašam par sevi, bet vienlaikus - tādam, ar kuru spēj identificēties miljoni.
2013-08-11
8.5
comments powered by Disqus