Office Space

Filmu "Office Space" (kura, starp citu, nav iekļauta slavenajā grāmatā) es biju jau skatījies, taču nelaikā. Ko tas nozīmē - nelaikā? 2004. gadā man itin izteikti trūka pieredzes, lai es varētu šo darbu saprast pilnībā, jo tā tomēr vēsta par to, kāda ir biroja planktona ikdiena un tolaik es vēl īsti par šādu plaktonu nebiju kļuvis - strādāju gadījuma darbus / gabaldarbus, līdz ar to mana pieredze, strādājot pie Lamberga, bija diezgan precīzi vienāda ar nulli, un lai arī atsevišķi filmas elementi man šķita komiski, filma kopumā mani toreiz nepārliecināja. Tagad, skatoties šo filmu ar pilnīgi citādu profesionālo pieredzi, arī iespaidi bija labāki.

Filma stāsta par dažiem darbiniekiem kādā IT uzņēmumā, kas nodarbojas ar gaužām saistošu lietu - gatavošanos 2000. gadam, proti, pārejai uz četrciparu gadskaitļiem. Lai arī filmā tas konkrēti pateikts netiek, tas ir laiks, kad sprāga tā sauktais "dot-com burbulis" un liela daļa tehnoloģiju uzņēmumu aizgāja pa skuju taku, līdz ar to laiks bija gana skarbs. Šobrīd daļa no filmas problēmas šķiet diezgan mazticama - ka tu ņem un atlaid savus labākos programmētājus, lai viņu vietā pieņemtu nupat augstskolu beigušus zaļus gurķus vai autsorsētu darbu uz Āziju, bet tolaik tā bija realitāte. Taču joprojām realitāte (it īpaši štatos) ir priekšnieki, kuri tev pavēsta, ka tev būs jānāk uz darbu arī sestdienā, jo ir mazliet iekavētas visādas padarīšanas, un patiesībā - arī svētdien tevi tur gaidīs. Nemaz nerunājot par to, ka gadījumā, ja tev ir astoņi priekšnieki, par vienu tevis izdarītu kļūdu tev atgādinās un pārjautās astoņas reizes. Un par to ir šis stāsts, kā arī par to, kā neņemt šīs lietas tik ļoti pierē. Diezgan droši filmas galvenajam varonim būtu bijis vērts izlasīt tolaik vēl neizdoto grāmatu "The subtle art of not giving a fuck". Taču patiesībā tieši to viņš filmas gaitā apgūst - kad, viņam esot hipnozes stāvoklī, nomirst hipnotizētājs, pēkšņi Pīters Gibonss (tā viņu sauc) saprot, ka viņam šo to vairs negribās darīt, un viņš arī nedara.

Līdzīgi kā tas ir ar vēlāk tapušo seriālu "The Office", filmas spēks ir tajā, kad tā tikai mazliet pārspīlē vai pat nemaz nepārspīlē realitāti. Kā var noprast, Maiks Džadžs, kas šo filmu režisēja, nav sevišķā sajūsmā par vērtībām mūsdienu sabiedrībā (un nav arī optimists attiecībā uz nākotni, ne velti viņa nākamā filma bija "Idiocracy"), un šajā filmā viņš ir gana nežēlīgs, atklājot to, cik svarīgs tu kā personība esi lielajā korporācijas bildē (pareizā atbilde - necik svarīgs). Jā, brīžiem šķiet, ka tā ir vienkārša romantiska komēdija (ne velti Pītera love interest te atveido Dženifera Anistone, kas tolaik vēl bija superpopulāra, pateicoties seriālam "Friends"), bet patiesībā - tā nav vienkārša romantiska komēdija, bet gan diezgan melna satīra ar pietiekami negaidītiem secinājumiem. Ja tu neesi šo filmu redzējis, noteikti iesaku. Par laimi pēdējos gandrīz sešus gadus es esmu no TĀS pasaules itin tālu prom, taču pirms tam gana daudz esmu strādājis tieši tādā "office space", lai varētu saprast, cik šajā filmā ir dzīves īstenības un ka bieži tikai klausoties automašīnā hiphopu tu vari justies kā varens gangsteris, bet atverot ēkas durvis, tu pārvērties par tipisku pelēko peli.
2017-12-28
8.5
comments powered by Disqus