Once Upon a Time in Mexico

Nezinu, kā tas sagadījās, ka mēs ar Lieni nebijām noskatījušies šo Džonija Depa filmu - viņa ir fane, bet es parasti neprotestēju, jo vismaz agrākos gados Deps parasti piedalījās labās filmās (pirms viņš kļuva par pastāvīgu Karību jūras pirātu un kamēr Tims Bērtons uzņēma jēdzīgas kvalitātes kino). Tiesa, Roberts Rodrigezs nav viens no tiem režisoriem, kura vārds man automātiski asociējas ar kaut ko diži labu - līdzīgi kā Kventins Tarantino, Rodrigezs allaž ir spēlējies ar B klases kino elementiem, taču atšķirībā no Tarantino Rodrigezs ne reizes nav radījis kādu tik episku stāstu, lai kičs to tikai padarītu labāku.
Šī filma ir noslēgums triloģijai, kuras pirmās divas daļas: "El Mariachi" un "Desperado" es neesmu redzējis, bet tas diez vai traucē uztvert filmas sižetu, kaut vai tāpēc, ka šis sižets jebkurā gadījumā ir diezgan saraustīts un šīzīgs, un sižetam šajā filmā tāpat nav nekādas dižās nozīmes, jo šī filma ir vairāk par horeogrāfiju un skaistu kadrējumu un mazāk - par jebko citu.
Cik saprotu, šis kino žanrs tiek saukts par neovesternu, un te laikam ir drusku problēma tajā, ka man nekad nav patikuši oriģinālie vesterni, līdz ar to es īsti nevaru novērtēt Rodrigeza spēli ar šo žanru.
Sižets? Pārāk samezglots, lai tam diži pievērstos, turklāt par vairumu personāžu nav pat īsti iespējams saprast, vai viņu "puse" ir labā vai sliktā, vienīgi Meksikas prezidents ir droši pozitīvais tēls, bet, piemēram, vai Depa spēlētais CIP aģents ir domāts pozitīvs vai negatīvs - hvz. Laikam gan pareizāk būtu teikt - tam nav nekādas nozīmes, jo šī filma nav par labā un ļaunā cīņu. Tā ir filma par čaļiem, kuri šauj ar ģitārām, mīl super skaistas sievietes un nogalina pavārus, kuri pārāk labi gatavo ēst. Domāt šīs filmas laikā nav ieteicams, to var izbaudīt kā skaistu videoklipu, no kura grūti kaut ko paņemt sev līdzi uz rītdienu.
2012-12-19
6.5
comments powered by Disqus